Es jau trīs stundas vārtos pa gultu ar domu gulēt. Nesanāk. Nevaru. Noguris esmu, no tā ka esmu noguris, bet aizmigt nevar. Sajūta ka nesanāk, jo par daudz to gribu. Es tik reti gribu gulēt, bet esmu pieradis aizmiegt kad negribu. Tas tā, tā vienkārši notiek.
Vakar man bija depresīva diena un es izdarīju, ko tādu, ko iespējams varēja nenākties nožēlot. Toties aizmigt spēju, negluži, bet aizmigu necenšoties. Nekad nebiju tiešām padevies tai velmei. Tas lieka padomāt vel reizi, kā vērts ir viss tas, kas notiek un nonākt pie tā paša. Es vel tagad gulētu, nevienam nezinot.
bet rītā pamodos agri, agri. smaržoja pēc saulainas dienas. ārā vel saullēkts tikai brieda. gaismas jau sāka griezt deju. Diena teicās būt spoža, ne tādas kā līdz šim. varbūt tomēr. nē.
es mācos, lasu, mēģinu izprast, ķīmija šoreiz pie rokas. Brīdi iesnaužos, pasaule sagriežas koloīdu sistēmās, ierobežojoša sajūta. itkā iespēju nebeidzami daudz, bet pati bezgalība šķiet - robeža. Jātiek ārā.
Atrodu kartiņu, jau sen tur stāv manā rokrakstā teikts - ''jā'! jā! jā!'' esmu bijis priecīgs par ideju domu, kura klusībā jau tikpat sen pazudusi. Es gribu justies tik brīvi kā vienatnē visur vienmēr gribu skaļi teikt ''jā! jā! ja!''. Gribu tevi satikt, dzirdēt tavu ''jā! jā! jā!''. Skaļi. Atklāti. Patiesi.
Es gribētu noticēt sev, kā Jūs ticat man. Jūs tie kas ticat. bet es ticu sev citādi un ticu Jums citādi. Es gribu lai, jūs noticat man, ka var arī neticēt, bet izdarīt itkā ticētu.
Nupat uz sienas uzvilku trešo krustu. Tas tev neko daudz nenozīmē, man tā ir brīvības izpausme, sevis uzvara. Trešā diena. Nedaudz, bet pat bez pirmās netiksi pie simtās. Man patīk skaitīt, man patīk arī brīvi elpot. Īstenībā ir ļoti grūti, gribas padoties kā vienmēr. Tomēr šī reize uzvedās neparast, varbūt es to jūtu. Saskaitu vel citus četrus un deviņus.
Dziesma. I’m just making fun of life with the perspective of a tree. Domāšana reiz mums atspēlēsies. Es nesaprotu, kas es esmu. Neviens to nesaprot. Viņi tikai izliekas saprotam. Es arī izlikšos. Man ir taisnība, bet Tev nav. ha.
svētdiena, 2010. gada 28. novembris
svētdiena, 2010. gada 21. novembris
Divas daļas
Pēdējās pāris dienas ir bijušas pilnas ar daudz dažādiem cilvēkiem, vīniem un zaļumiem, emocijām, pārdomām un dziļām elpām. Es īsti neizprotu kā, vai es pats uzprasos vai pagātnē atstātās darbības un emocijas turpina piesaistīt jaunus un sen neredzētus cilvēkus.
Dažbrīd sajūta, ka viņi jūt ko es jūtu tāpēc tuvojas un ņem sev arī to pašu. Sarunas ievirzās filozofiskās atziņās, varbūt tas ir, jo apkārtējie noveco un sāk domāt par to, ko pirmstam nebija redzējuši, dzīvojot nemirstīgā dzīvi. Lai gan tās ir sarunas par to kas man tīk, tomēr ir sajūta, ka esmu vienatnē šiem jautājumiem gājis cauri jau endless reizes un manis atrastās atbildes, šķiet citiem varētu būt depresīvas. Man tās šķiet patiesas loģiskas un patiesam nevaidzētu būt sliktam vai labam, tā ir.
Man nedaudz nomāc tikai sajūta, ka manas atbildes var nomākt citus, man nešķiet ka vairums tām ir gatavs noticēt un ja arī noticētu sekas tam ir ļoti neprognozējamas, saskatu vairāk negatīvu scenāriju nekā pozitīvu. Un atkal šķiet, ka varbūt vienkārši vaidzēja ļauties pasaulei, neuzdodot jautājumus kāpēc? Neteikšu ka ir nereāli atgriezties tajā sākotnējajā stadijā, bet tas prasītu milzum daudz spēku lai pārliecinātu, prātu pārstāt ticēt fundamentālām lietām, saprotu kāpēc reliģioziem cilvēkiem ir grūti pārstāt ticēt.
Man ir nepiecciešams kas jauns, kas vairāk. Šķiet jaunais kas nāk vairs nespēj mani pārsteigt, izbrīnīt un radīt tādu interesi, kādu es vēlētos. Nesaku ka man tas nepatīk, bet tā dzirksts kas bija agrāk pazūd.
Cilvēki šķiet tik primitīvi, neinteresanti, brīziem pat ļauni. Vakar apciemojot Zoodārzu sajūta, ka cilvēkos ir kas cilvēcisks uz pāris stundām šķita pazūdam. Tas kā vecāki ar bērniem staigā, skatās, smejas, ko runā šķita pretīgi. Tā apbrīna par dzīvību, šķiet pārvērsta jokā. Gribējās Šiem cilvēkiem aplikt pašiem aplikt žogu un ļaut pastītīs citiem tādiem pašiem no malas. Humors ir nav slikta lieta, bet kā tas tiek izrādīts šķiet ļauni. Viens cilvēkam tuvs primāts krātiņā sēdēja ar savām ļoti cilvēciskajām acīm un ļoti dziļo un skumjo skatienu, Parņēm sajūta ka viņš uz šiem cilvēkiem skatās, tā itkā nevis viņš būtu iesprostos, bet tie kas uz viņu skatās no otrpuses. Un bieži pārņem sajūta, ka tā arī ir, Tā brībība par kuru tik daudzi cīnās šķiet tukša ierobežota. Mēs paši sevi ierobežojam žogos, kas svešo, savādāko izstumj nīst. Tā nav brīvība.
Man gribas atgūt ticību. Gribas atmest visu un doties atrast tos no mums, kas brīvi palīdzētu svešiniekam uz ceļā. Ceļā ko viens nekādi nevarētu, paļaujoties tikai uz to ka tāda cilvēcība tomēr pastāv. Iet tik tālu cik tā atļauj, pārstājot tikai tad, kad taj noticēts. Ja tās pietrūktu, tad šajā ceļā uz mērķi arī paliktu, tumsā vienatnē to tā arī nesasniedzis. Ar pēdējo apziņu, ka cilvēce tam vel nav gatava un varbūt arī nekad nebūs. Cilvēki tik daudz reiķinās ar draudzībām, man gribētos ticēt, ka tā var izpasties tāpat kā pret tuvākajiem, arī pret nekad nesatiktu cilvēku svešinieku.
Dažbrīd sajūta, ka viņi jūt ko es jūtu tāpēc tuvojas un ņem sev arī to pašu. Sarunas ievirzās filozofiskās atziņās, varbūt tas ir, jo apkārtējie noveco un sāk domāt par to, ko pirmstam nebija redzējuši, dzīvojot nemirstīgā dzīvi. Lai gan tās ir sarunas par to kas man tīk, tomēr ir sajūta, ka esmu vienatnē šiem jautājumiem gājis cauri jau endless reizes un manis atrastās atbildes, šķiet citiem varētu būt depresīvas. Man tās šķiet patiesas loģiskas un patiesam nevaidzētu būt sliktam vai labam, tā ir.
Man nedaudz nomāc tikai sajūta, ka manas atbildes var nomākt citus, man nešķiet ka vairums tām ir gatavs noticēt un ja arī noticētu sekas tam ir ļoti neprognozējamas, saskatu vairāk negatīvu scenāriju nekā pozitīvu. Un atkal šķiet, ka varbūt vienkārši vaidzēja ļauties pasaulei, neuzdodot jautājumus kāpēc? Neteikšu ka ir nereāli atgriezties tajā sākotnējajā stadijā, bet tas prasītu milzum daudz spēku lai pārliecinātu, prātu pārstāt ticēt fundamentālām lietām, saprotu kāpēc reliģioziem cilvēkiem ir grūti pārstāt ticēt.
Man ir nepiecciešams kas jauns, kas vairāk. Šķiet jaunais kas nāk vairs nespēj mani pārsteigt, izbrīnīt un radīt tādu interesi, kādu es vēlētos. Nesaku ka man tas nepatīk, bet tā dzirksts kas bija agrāk pazūd.
Cilvēki šķiet tik primitīvi, neinteresanti, brīziem pat ļauni. Vakar apciemojot Zoodārzu sajūta, ka cilvēkos ir kas cilvēcisks uz pāris stundām šķita pazūdam. Tas kā vecāki ar bērniem staigā, skatās, smejas, ko runā šķita pretīgi. Tā apbrīna par dzīvību, šķiet pārvērsta jokā. Gribējās Šiem cilvēkiem aplikt pašiem aplikt žogu un ļaut pastītīs citiem tādiem pašiem no malas. Humors ir nav slikta lieta, bet kā tas tiek izrādīts šķiet ļauni. Viens cilvēkam tuvs primāts krātiņā sēdēja ar savām ļoti cilvēciskajām acīm un ļoti dziļo un skumjo skatienu, Parņēm sajūta ka viņš uz šiem cilvēkiem skatās, tā itkā nevis viņš būtu iesprostos, bet tie kas uz viņu skatās no otrpuses. Un bieži pārņem sajūta, ka tā arī ir, Tā brībība par kuru tik daudzi cīnās šķiet tukša ierobežota. Mēs paši sevi ierobežojam žogos, kas svešo, savādāko izstumj nīst. Tā nav brīvība.
Man gribas atgūt ticību. Gribas atmest visu un doties atrast tos no mums, kas brīvi palīdzētu svešiniekam uz ceļā. Ceļā ko viens nekādi nevarētu, paļaujoties tikai uz to ka tāda cilvēcība tomēr pastāv. Iet tik tālu cik tā atļauj, pārstājot tikai tad, kad taj noticēts. Ja tās pietrūktu, tad šajā ceļā uz mērķi arī paliktu, tumsā vienatnē to tā arī nesasniedzis. Ar pēdējo apziņu, ka cilvēce tam vel nav gatava un varbūt arī nekad nebūs. Cilvēki tik daudz reiķinās ar draudzībām, man gribētos ticēt, ka tā var izpasties tāpat kā pret tuvākajiem, arī pret nekad nesatiktu cilvēku svešinieku.
sestdiena, 2010. gada 13. novembris
jupi dūp\
Paceļoties caur sērām akmeņiem un vētrām
Iznirstot no sektām nāves briesmu vietām
gaisma viskija mucu mājās
Lēna elpa dziļi tverta skaņa pārsedz mani lēni
dzira veldzē lēni vēzis krūtīs lēni sirds lēni
Metāla režģi silda maigi
smakojoši monstri baida
citi grūsta apņem un tausta
pēc baudas naudas asins smaržas
izkož elpu apkārtējo telpu netveramo laiku
ik atomu ik kvantu sev laimi
tver ar jūtām nesasniegtām lietām
par jaunām jau vietā starp stariem
tvertnēm melniem un zaļiem zeltiem
vērtiem maitas vērtiem
Iznirstot no sektām nāves briesmu vietām
gaisma viskija mucu mājās
Lēna elpa dziļi tverta skaņa pārsedz mani lēni
dzira veldzē lēni vēzis krūtīs lēni sirds lēni
Metāla režģi silda maigi
smakojoši monstri baida
citi grūsta apņem un tausta
pēc baudas naudas asins smaržas
izkož elpu apkārtējo telpu netveramo laiku
ik atomu ik kvantu sev laimi
tver ar jūtām nesasniegtām lietām
par jaunām jau vietā starp stariem
tvertnēm melniem un zaļiem zeltiem
vērtiem maitas vērtiem
piektdiena, 2010. gada 12. novembris
juka
Izvēles mācas nāk apņem risinās
nav virziena pareiza slikta
vienmēr viens vienīgs
zināts nezināts kur vedīs novedīs
nepalīdz notiek tas notiks tā noticis
nepārtrūks apstāties nevar gribās
caur mikroskopu
caur teleskopu
bez
nelīdz nekā nevar
ļauties padoties kam?
nav kam
ir un vairāk nekas.
mazāk nekas.
nav virziena pareiza slikta
vienmēr viens vienīgs
zināts nezināts kur vedīs novedīs
nepalīdz notiek tas notiks tā noticis
nepārtrūks apstāties nevar gribās
caur mikroskopu
caur teleskopu
bez
nelīdz nekā nevar
ļauties padoties kam?
nav kam
ir un vairāk nekas.
mazāk nekas.
ceturtdiena, 2010. gada 11. novembris
varbūt
Vel nesen man bija doma/apņemšanās par to ka uzzinot, ka ir tāda lieta kā liktenis, es nošautos. Šodien sapratu, ka jau kādu laiku esmu par to pārliecināts, ne jau tikai notiekot kaut kam ''īpašam'', bet jebkam - katrai domai, katrai elpai, katrai niecīgākajai kustībai, kā arī katram nepareizi piespiestam klaviatūras burtam, kuru piespiežu, lai pēc tam to nodzēstu un uzrakstītu tā kā tev bija lemts to izlasīt.
Vai es vel neesmu pārliecināts par saviem uzskatiem, ka to nedaru, vai varbūt cerēju ka to nekad neuzzināšu? Man ir tik grūti noticēt sev, varbūt vemt. ... tik \/ un tomēr es ignorēju šo savu apziņu par pasauli, dzīvoju ar apziņu ka ir man tā izvēle, jo tajās parīs dienās ar pilnu apziņu par likteņa esamību sapratu, ka tik ļoti pazūd jēga, ka labāk ir sev melot, likt noticēt ka var savādāk.
Nav jau vairs ilgi.
Vai es vel neesmu pārliecināts par saviem uzskatiem, ka to nedaru, vai varbūt cerēju ka to nekad neuzzināšu? Man ir tik grūti noticēt sev, varbūt vemt. ... tik \/ un tomēr es ignorēju šo savu apziņu par pasauli, dzīvoju ar apziņu ka ir man tā izvēle, jo tajās parīs dienās ar pilnu apziņu par likteņa esamību sapratu, ka tik ļoti pazūd jēga, ka labāk ir sev melot, likt noticēt ka var savādāk.
Nav jau vairs ilgi.
otrdiena, 2010. gada 9. novembris
šņuk
Šķiet ka vajadzīga traģēdija, lai cilvēks sāktu mācīties. Gribētos, lai tā nebūt, bet tā vien šķiet, ka citādi pašlaik vel nevar.
Es varu mainīties.
Ja tev tas palīdz iemīlēt.
Vakar izdarīju nepareizi sākot lasīt izcilos latviešu komentārus, vietā kur manuprāt vajadzēja būt apbrīnai. Es nevarēju nepateikt savu viedokli un ceru ka dažiem vismaz tas lika padomāt. Kā var kādu nonicināt par to, ka viņš nav tāds kā citi. Man tas liekas absurds jau pašos pamatos, kaut vai tikai tāpēc ka tie citi ne tuvu nav ideāls, atļaujoties šādu rīcību. Kā var tik sekli domāt? Kā var nesaprast, ka vienmēr tie, kas ir atšķīrušies, ir tie kas pasauli ir noveduši uz izaugsmi un radījuši pārējiem arvien labākus dzīves apstākļus. Grūti aptvert cik ģeniālu ideju tā nav noraktas, jo cilvēkam ir bail tās izteikt skaļāk, baidoties no atstumšanas un apsmiešanas. Tā vien šķiet ka cilvēki ir vienojušies, ka, lai jauna ideja drīkstētu būt šajā pasaulē tās radītājam ir jāiziet cauri ellei un ja viņš neiztur tad ideja nebija tā vērta. Tikai tie, kuri iztur apmētāšanu ar akmeņiem tiek celti augšā un tad to ideja tiek pieņemta kā sabiedrības ideja un atkal tiek turēta kā vienīgā neaizskaramā, līdz kāds atkal iztur sabiedrības radīto spiedienu. Tie kas grib, būt vienādi nesaprot to, ka kādam bija jācīnās pret tādiem pašiem, lai viņi tagad varētu būt tādi un netiktu nonicināti par to.
Konservatīvisms nespēj uzvarēt, pasaule mainās, tā vienmēr ir mainījusies. Es neprasu, lai tagad cilvēki atmet visu kam viņi tic, es tik lūdzu, lai viņi saprot ka nākotne nebūs tāda pati kā tagadne. Jaunās idejas izaugs vai viņi to grib vai negrib. Kāpēc nesākt jau tagad domāt citādi? Kāpēc turpināt dedzināt cilvēkus sārtā par to, ka viņi grib būt tie kas ir, nevis nolīdzināties līdz ar citiem. Cilvēkam jājūtas droši, lai viņš varētu atvērties. Ja viņiem to ļautu, cilvēcei būtu tik daudz labāk. Pagaidām šķiet, ka liela daļai patīk sevi saukt par cilvēku(augsti attīstītu būtni), lai gan darbojās pēc visvienkāršākajiem dzīvnieku instinktiem. Lai gan saprotu, ka mums nekas vairāk arī nav, bet tomēr mums ir iespēja pacelt vārdu cilvēks par kaut ko augstāku nekā tas ir. Tiekties tikai pēc sevis apmierināšanas, ilgtermiņā nestrādā. Nesavtīga palīdzība citiem, atmaksājas vairāk kārt, varbūt ne uzreiz tajā momentā, bet tas nāk atpakaļ turpmāk un ilgstoši. Man būs kauns lasīt par sava laika cilvēku vēstures grāmatā.
Vakar izdarīju nepareizi sākot lasīt izcilos latviešu komentārus, vietā kur manuprāt vajadzēja būt apbrīnai. Es nevarēju nepateikt savu viedokli un ceru ka dažiem vismaz tas lika padomāt. Kā var kādu nonicināt par to, ka viņš nav tāds kā citi. Man tas liekas absurds jau pašos pamatos, kaut vai tikai tāpēc ka tie citi ne tuvu nav ideāls, atļaujoties šādu rīcību. Kā var tik sekli domāt? Kā var nesaprast, ka vienmēr tie, kas ir atšķīrušies, ir tie kas pasauli ir noveduši uz izaugsmi un radījuši pārējiem arvien labākus dzīves apstākļus. Grūti aptvert cik ģeniālu ideju tā nav noraktas, jo cilvēkam ir bail tās izteikt skaļāk, baidoties no atstumšanas un apsmiešanas. Tā vien šķiet ka cilvēki ir vienojušies, ka, lai jauna ideja drīkstētu būt šajā pasaulē tās radītājam ir jāiziet cauri ellei un ja viņš neiztur tad ideja nebija tā vērta. Tikai tie, kuri iztur apmētāšanu ar akmeņiem tiek celti augšā un tad to ideja tiek pieņemta kā sabiedrības ideja un atkal tiek turēta kā vienīgā neaizskaramā, līdz kāds atkal iztur sabiedrības radīto spiedienu. Tie kas grib, būt vienādi nesaprot to, ka kādam bija jācīnās pret tādiem pašiem, lai viņi tagad varētu būt tādi un netiktu nonicināti par to.
Konservatīvisms nespēj uzvarēt, pasaule mainās, tā vienmēr ir mainījusies. Es neprasu, lai tagad cilvēki atmet visu kam viņi tic, es tik lūdzu, lai viņi saprot ka nākotne nebūs tāda pati kā tagadne. Jaunās idejas izaugs vai viņi to grib vai negrib. Kāpēc nesākt jau tagad domāt citādi? Kāpēc turpināt dedzināt cilvēkus sārtā par to, ka viņi grib būt tie kas ir, nevis nolīdzināties līdz ar citiem. Cilvēkam jājūtas droši, lai viņš varētu atvērties. Ja viņiem to ļautu, cilvēcei būtu tik daudz labāk. Pagaidām šķiet, ka liela daļai patīk sevi saukt par cilvēku(augsti attīstītu būtni), lai gan darbojās pēc visvienkāršākajiem dzīvnieku instinktiem. Lai gan saprotu, ka mums nekas vairāk arī nav, bet tomēr mums ir iespēja pacelt vārdu cilvēks par kaut ko augstāku nekā tas ir. Tiekties tikai pēc sevis apmierināšanas, ilgtermiņā nestrādā. Nesavtīga palīdzība citiem, atmaksājas vairāk kārt, varbūt ne uzreiz tajā momentā, bet tas nāk atpakaļ turpmāk un ilgstoši. Man būs kauns lasīt par sava laika cilvēku vēstures grāmatā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)