Vel nesen man bija doma/apņemšanās par to ka uzzinot, ka ir tāda lieta kā liktenis, es nošautos. Šodien sapratu, ka jau kādu laiku esmu par to pārliecināts, ne jau tikai notiekot kaut kam ''īpašam'', bet jebkam - katrai domai, katrai elpai, katrai niecīgākajai kustībai, kā arī katram nepareizi piespiestam klaviatūras burtam, kuru piespiežu, lai pēc tam to nodzēstu un uzrakstītu tā kā tev bija lemts to izlasīt.
Vai es vel neesmu pārliecināts par saviem uzskatiem, ka to nedaru, vai varbūt cerēju ka to nekad neuzzināšu? Man ir tik grūti noticēt sev, varbūt vemt. ... tik \/ un tomēr es ignorēju šo savu apziņu par pasauli, dzīvoju ar apziņu ka ir man tā izvēle, jo tajās parīs dienās ar pilnu apziņu par likteņa esamību sapratu, ka tik ļoti pazūd jēga, ka labāk ir sev melot, likt noticēt ka var savādāk.
Nav jau vairs ilgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru