(tukšums)

Before he was unable to make a choice because he didn't know what would happen. Now that he knows what will happen, he is unable to make a choice.

Something

Man patīk, kā manis iesāktais turpinās arī bez manas klātbūtnes. Tā ir baudu bauda uz ko es esmu gatavs tiekties. Radīt skaistumu, kas citam kļūst vairāk vērts, kā man pašam. Man tīk redzēt kā tas attīstās, bet pat tas vairs nav svarīgi, tāpēc skatīšu pēc jaunas nišas.

Visu labu!

Izliksimies ka nekas nav noticis. Sāksim no jauna.

padodos

Tas viss ir tikai ilūzija. Tik daudzi grib, lai es izliekos gribot to papildināt. Labi, ja jūs tā gribat es būšu izcils, lielisks cilvēks. Izlikšos, ka es saprotu to ko nav iespējams saprast, bet visi izliekas saprotam. Es būšu kaut kas, kas ļaus jums lepoties, ja jums to tik ļoti gribas. Man žēl, ka mana izvēle jums šķiet nepareiza un prieks, ka zināt kā ir pareizi. Varbūt pastāstiet man kā jūs to zināt, varbūt man palīdzēs noticēt, ka ir pareizās izvēles un ir arī nepareizās. Aizmirsīšu realitāti, kam bija vajadzīgs mans mūžs, lai noticētu. Kļūšu par to ko nicinu, lai tikai jums nesāp. Rīkošos pret sevi, jums. Ceru, ka jums par to prieks. Ceru, ka man ar to būs gana.

Kosmoss

kosmopolītiska, garmataina jaunatne, kas patiesi tic brīvai mīlestībai un pašregulējošai sabiedrībai.

Vienu jau var. Diena kaut kas tur, kut kur tur!

Es pēdējās naktis pavadu nomodā, vainu neveru acis ciet nemaz vai atpūtinu tās uz 2 stundiņām. Man vairs nenāk miegs, tik neliels patīkams nogurums. Es cenšos darīt mācīties saprast, ne jau tikai izdarīt, bet saprast. Ar katru nākamo dienu saprotu cik tuvu ir robeža. Vai es paspēšu un ko ja ne, vienalga vel turpināšu censties paspēt, pat ja nešķiet ka vaig.
Šorīt 7 norīta ceļoties pēc īsās snaudas bija tik savādi, jo visu laiku likās, ka esmu jau pamodies un sagatavojies ceļam uz Rīgu. Un tad vienā brīdi mātes balss patiešām pamodināja un sapratu ka neesmu ne cik tālu ticis. ātri, ātri kā tik retu reizi ir nācies darīt paķēru un uzmetu uz sevis lietas kas šķita šodien varētu noderēt. Ak jā man ir teorētiski ir brīvdiena, bet parādniekiem jau tādu nav semestru beigās. Lieta kas viss vairāk no rīta aizkavēja, bija apakšveļas uzvilkšana pēc tam, kad biju jau visu citu izdarījis un gatavs iet ārā. Norīta manu ķermeni mērija visos caurumos, lai tam pielāgotu apģērba kārtu. Parādīja man arī kā tam būs būt izskatīties, bildēs. Mērīšana ir interesants process.
Tad es stundām ilgi sēdēju un mēģināju saprast fiziku, gandrīz padevos, divreiz. Es zināju, ka tam ir jābūt ar vienkāršu risinājumu, tā bija pati par sevi vienkārša lieta. Man neērti pat jautāt pasniedzējai. Sūds nav tā vērts - atklāsme. Man mainījās priekšstati par visu trigonometriju, tā pēkšņi vienā brīdī. Es ticu, ka tās stundas bija tā vērtas. Ķīmijas fakultātes otrais stāvs ir skaista vieta, ērta, draudzīga. Man gan vel ir bail no cilvēkiem. Pa ceļam uz Zasulauka staciju pamanāmi jūtu, kā pirkstiņu trenēšana progresējusi. Smēķēšanu iešanas gabalos aizstāju ar stresa sūda spaidīšanu. Pirkstiņi spēj spaidīt to lietu vairāk nekā desmit reizes ilgāk nekā pirms divām nedēļām. Viss lielākai prieks par kreisās rokas progresu.
Tā nu stacijā nopirku biļeti. Tur pat ārā pastaigājoties, sajūtu ka kāds iespējams ar mani mēģina sarunāties, krieviski protams. Man esot foršs mētelis un nāk jau klāt divi vīri vien jaunāks otrs vecāks, jaunākais zolīds kaut kāda taustitelefonā sakot jau meklē kādu bob marley dziesmu. Tikmēr jau sākumā lai izvairītos no neērtībām pasaku ka neko nesaprotu pa krieviski. Vecākai uzreiz ''a man vienalga'' latviski un tad pāris vārdus angliski. OKi to es varu. Un tā nu es piekāsu savu atūrēšanos no alkohola un iedzēru ar viņiem 100 gramus, īstenībā tagad žēl, ka vilciens tik ātri atbrauca un nācās steigt viņus pamest. Es mīlu tevi kafejnīca nemaz neizskatās tik slikti iekšpusē, kā man bija šķitis. Vilcienā nesaņēmos iesaistīties blakus sēdošo meiteņu sarunā, bet paklausīties arī ir interesanti. Lielupes tiltam braucot pāri, paķēru kameru un nofilmēju saulrietu un viņas. Tas saulriets bija episks. Visu dienu nespēju saprast, kāpēc staipu no rīta steigā paņemto kameru.

Un par to, ka mēs aizmirsīsim arī to, ko solāmies nekad neaizmirst. http://www.youtube.com/watch?v=F2GUMjOjrsg
Fanny kā mēs atceramies to ko cenšamies neatcerēties. Es gan biju sev solījies, ka vairs te nē, bet šodien vienu jau var. Es zaudu. Tu zaudi. Mēs zaudam vai zaudām, ja ir zaudīt.
Patīkami.

Labrīt pasaule!

Šorīt sagaidīju vienu lielisku saullēktu, stāvot apsnigušas smilšu kaudzes virsotnē ar siltas kafijas krūzi. Nespēju saredzēt punktus uz kuriem koncentrēju skatienu, bet tas bija tā vērts tur pus stundu stāvēt gaidīt to kas notiek katru dienu ik mirkli kaut kur. Tās krāsas un ziemas sals, kas koda miesās. Ah un vel četru gulbju kāsis kās pārlidoja pāri, man notecēja asara un ātri vien piesala. Pasakaini liela tā bumba.
Tā man nesanāca aizmigt, toties daudz zināšanu un iedvesmas ieguvu.

Noticēšana

Es līdz šim brīdim nesapratu, ko es esmu paveicis ar šo. Jau sākums visu mainīja, es kā vienmēr pamanīju, bet nepievērsu tam uzmanību. Tas viss ir priekš jums. Es tagad jūtu savu elpu. Paldies.

38/50

Es jau trīs stundas vārtos pa gultu ar domu gulēt. Nesanāk. Nevaru. Noguris esmu, no tā ka esmu noguris, bet aizmigt nevar. Sajūta ka nesanāk, jo par daudz to gribu. Es tik reti gribu gulēt, bet esmu pieradis aizmiegt kad negribu. Tas tā, tā vienkārši notiek.
Vakar man bija depresīva diena un es izdarīju, ko tādu, ko iespējams varēja nenākties nožēlot. Toties aizmigt spēju, negluži, bet aizmigu necenšoties. Nekad nebiju tiešām padevies tai velmei. Tas lieka padomāt vel reizi, kā vērts ir viss tas, kas notiek un nonākt pie tā paša. Es vel tagad gulētu, nevienam nezinot.

bet rītā pamodos agri, agri. smaržoja pēc saulainas dienas. ārā vel saullēkts tikai brieda. gaismas jau sāka griezt deju. Diena teicās būt spoža, ne tādas kā līdz šim. varbūt tomēr. nē.

es mācos, lasu, mēģinu izprast, ķīmija šoreiz pie rokas. Brīdi iesnaužos, pasaule sagriežas koloīdu sistēmās, ierobežojoša sajūta. itkā iespēju nebeidzami daudz, bet pati bezgalība šķiet - robeža. Jātiek ārā.

Atrodu kartiņu, jau sen tur stāv manā rokrakstā teikts - ''jā'! jā! jā!'' esmu bijis priecīgs par ideju domu, kura klusībā jau tikpat sen pazudusi. Es gribu justies tik brīvi kā vienatnē visur vienmēr gribu skaļi teikt ''jā! jā! ja!''. Gribu tevi satikt, dzirdēt tavu ''jā! jā! jā!''. Skaļi. Atklāti. Patiesi.

Es gribētu noticēt sev, kā Jūs ticat man. Jūs tie kas ticat. bet es ticu sev citādi un ticu Jums citādi. Es gribu lai, jūs noticat man, ka var arī neticēt, bet izdarīt itkā ticētu.

Nupat uz sienas uzvilku trešo krustu. Tas tev neko daudz nenozīmē, man tā ir brīvības izpausme, sevis uzvara. Trešā diena. Nedaudz, bet pat bez pirmās netiksi pie simtās. Man patīk skaitīt, man patīk arī brīvi elpot. Īstenībā ir ļoti grūti, gribas padoties kā vienmēr. Tomēr šī reize uzvedās neparast, varbūt es to jūtu. Saskaitu vel citus četrus un deviņus.

Dziesma. I’m just making fun of life with the perspective of a tree. Domāšana reiz mums atspēlēsies. Es nesaprotu, kas es esmu. Neviens to nesaprot. Viņi tikai izliekas saprotam. Es arī izlikšos. Man ir taisnība, bet Tev nav. ha.

Divas daļas

Pēdējās pāris dienas ir bijušas pilnas ar daudz dažādiem cilvēkiem, vīniem un zaļumiem, emocijām, pārdomām un dziļām elpām. Es īsti neizprotu kā, vai es pats uzprasos vai pagātnē atstātās darbības un emocijas turpina piesaistīt jaunus un sen neredzētus cilvēkus.
Dažbrīd sajūta, ka viņi jūt ko es jūtu tāpēc tuvojas un ņem sev arī to pašu. Sarunas ievirzās filozofiskās atziņās, varbūt tas ir, jo apkārtējie noveco un sāk domāt par to, ko pirmstam nebija redzējuši, dzīvojot nemirstīgā dzīvi. Lai gan tās ir sarunas par to kas man tīk, tomēr ir sajūta, ka esmu vienatnē šiem jautājumiem gājis cauri jau endless reizes un manis atrastās atbildes, šķiet citiem varētu būt depresīvas. Man tās šķiet patiesas loģiskas un patiesam nevaidzētu būt sliktam vai labam, tā ir.
Man nedaudz nomāc tikai sajūta, ka manas atbildes var nomākt citus, man nešķiet ka vairums tām ir gatavs noticēt un ja arī noticētu sekas tam ir ļoti neprognozējamas, saskatu vairāk negatīvu scenāriju nekā pozitīvu. Un atkal šķiet, ka varbūt vienkārši vaidzēja ļauties pasaulei, neuzdodot jautājumus kāpēc? Neteikšu ka ir nereāli atgriezties tajā sākotnējajā stadijā, bet tas prasītu milzum daudz spēku lai pārliecinātu, prātu pārstāt ticēt fundamentālām lietām, saprotu kāpēc reliģioziem cilvēkiem ir grūti pārstāt ticēt.
Man ir nepiecciešams kas jauns, kas vairāk. Šķiet jaunais kas nāk vairs nespēj mani pārsteigt, izbrīnīt un radīt tādu interesi, kādu es vēlētos. Nesaku ka man tas nepatīk, bet tā dzirksts kas bija agrāk pazūd.
Cilvēki šķiet tik primitīvi, neinteresanti, brīziem pat ļauni. Vakar apciemojot Zoodārzu sajūta, ka cilvēkos ir kas cilvēcisks uz pāris stundām šķita pazūdam. Tas kā vecāki ar bērniem staigā, skatās, smejas, ko runā šķita pretīgi. Tā apbrīna par dzīvību, šķiet pārvērsta jokā. Gribējās Šiem cilvēkiem aplikt pašiem aplikt žogu un ļaut pastītīs citiem tādiem pašiem no malas. Humors ir nav slikta lieta, bet kā tas tiek izrādīts šķiet ļauni. Viens cilvēkam tuvs primāts krātiņā sēdēja ar savām ļoti cilvēciskajām acīm un ļoti dziļo un skumjo skatienu, Parņēm sajūta ka viņš uz šiem cilvēkiem skatās, tā itkā nevis viņš būtu iesprostos, bet tie kas uz viņu skatās no otrpuses. Un bieži pārņem sajūta, ka tā arī ir, Tā brībība par kuru tik daudzi cīnās šķiet tukša ierobežota. Mēs paši sevi ierobežojam žogos, kas svešo, savādāko izstumj nīst. Tā nav brīvība.
Man gribas atgūt ticību. Gribas atmest visu un doties atrast tos no mums, kas brīvi palīdzētu svešiniekam uz ceļā. Ceļā ko viens nekādi nevarētu, paļaujoties tikai uz to ka tāda cilvēcība tomēr pastāv. Iet tik tālu cik tā atļauj, pārstājot tikai tad, kad taj noticēts. Ja tās pietrūktu, tad šajā ceļā uz mērķi arī paliktu, tumsā vienatnē to tā arī nesasniedzis. Ar pēdējo apziņu, ka cilvēce tam vel nav gatava un varbūt arī nekad nebūs. Cilvēki tik daudz reiķinās ar draudzībām, man gribētos ticēt, ka tā var izpasties tāpat kā pret tuvākajiem, arī pret nekad nesatiktu cilvēku svešinieku.

jupi dūp\

Paceļoties caur sērām akmeņiem un vētrām
Iznirstot no sektām nāves briesmu vietām
gaisma viskija mucu mājās
Lēna elpa dziļi tverta skaņa pārsedz mani lēni
dzira veldzē lēni vēzis krūtīs lēni sirds lēni
Metāla režģi silda maigi
smakojoši monstri baida
citi grūsta apņem un tausta
pēc baudas naudas asins smaržas
izkož elpu apkārtējo telpu netveramo laiku
ik atomu ik kvantu sev laimi
tver ar jūtām nesasniegtām lietām
par jaunām jau vietā starp stariem
tvertnēm melniem un zaļiem zeltiem
vērtiem maitas vērtiem

juka

Izvēles mācas nāk apņem risinās
nav virziena pareiza slikta
vienmēr viens vienīgs
zināts nezināts kur vedīs novedīs
nepalīdz notiek tas notiks tā noticis
nepārtrūks apstāties nevar gribās
caur mikroskopu
caur teleskopu
bez
nelīdz nekā nevar
ļauties padoties kam?
nav kam
ir un vairāk nekas.
mazāk nekas.

varbūt

Vel nesen man bija doma/apņemšanās par to ka uzzinot, ka ir tāda lieta kā liktenis, es nošautos. Šodien sapratu, ka jau kādu laiku esmu par to pārliecināts, ne jau tikai notiekot kaut kam ''īpašam'', bet jebkam - katrai domai, katrai elpai, katrai niecīgākajai kustībai, kā arī katram nepareizi piespiestam klaviatūras burtam, kuru piespiežu, lai pēc tam to nodzēstu un uzrakstītu tā kā tev bija lemts to izlasīt.
Vai es vel neesmu pārliecināts par saviem uzskatiem, ka to nedaru, vai varbūt cerēju ka to nekad neuzzināšu? Man ir tik grūti noticēt sev, varbūt vemt. ... tik \/ un tomēr es ignorēju šo savu apziņu par pasauli, dzīvoju ar apziņu ka ir man tā izvēle, jo tajās parīs dienās ar pilnu apziņu par likteņa esamību sapratu, ka tik ļoti pazūd jēga, ka labāk ir sev melot, likt noticēt ka var savādāk.
Nav jau vairs ilgi.

šņuk

Šķiet ka vajadzīga traģēdija, lai cilvēks sāktu mācīties. Gribētos, lai tā nebūt, bet tā vien šķiet, ka citādi pašlaik vel nevar.

Es varu mainīties.

Ja tev tas palīdz iemīlēt.
Vakar izdarīju nepareizi sākot lasīt izcilos latviešu komentārus, vietā kur manuprāt vajadzēja būt apbrīnai. Es nevarēju nepateikt savu viedokli un ceru ka dažiem vismaz tas lika padomāt. Kā var kādu nonicināt par to, ka viņš nav tāds kā citi. Man tas liekas absurds jau pašos pamatos, kaut vai tikai tāpēc ka tie citi ne tuvu nav ideāls, atļaujoties šādu rīcību. Kā var tik sekli domāt? Kā var nesaprast, ka vienmēr tie, kas ir atšķīrušies, ir tie kas pasauli ir noveduši uz izaugsmi un radījuši pārējiem arvien labākus dzīves apstākļus. Grūti aptvert cik ģeniālu ideju tā nav noraktas, jo cilvēkam ir bail tās izteikt skaļāk, baidoties no atstumšanas un apsmiešanas. Tā vien šķiet ka cilvēki ir vienojušies, ka, lai jauna ideja drīkstētu būt šajā pasaulē tās radītājam ir jāiziet cauri ellei un ja viņš neiztur tad ideja nebija tā vērta. Tikai tie, kuri iztur apmētāšanu ar akmeņiem tiek celti augšā un tad to ideja tiek pieņemta kā sabiedrības ideja un atkal tiek turēta kā vienīgā neaizskaramā, līdz kāds atkal iztur sabiedrības radīto spiedienu. Tie kas grib, būt vienādi nesaprot to, ka kādam bija jācīnās pret tādiem pašiem, lai viņi tagad varētu būt tādi un netiktu nonicināti par to.
Konservatīvisms nespēj uzvarēt, pasaule mainās, tā vienmēr ir mainījusies. Es neprasu, lai tagad cilvēki atmet visu kam viņi tic, es tik lūdzu, lai viņi saprot ka nākotne nebūs tāda pati kā tagadne. Jaunās idejas izaugs vai viņi to grib vai negrib. Kāpēc nesākt jau tagad domāt citādi? Kāpēc turpināt dedzināt cilvēkus sārtā par to, ka viņi grib būt tie kas ir, nevis nolīdzināties līdz ar citiem. Cilvēkam jājūtas droši, lai viņš varētu atvērties. Ja viņiem to ļautu, cilvēcei būtu tik daudz labāk. Pagaidām šķiet, ka liela daļai patīk sevi saukt par cilvēku(augsti attīstītu būtni), lai gan darbojās pēc visvienkāršākajiem dzīvnieku instinktiem. Lai gan saprotu, ka mums nekas vairāk arī nav, bet tomēr mums ir iespēja pacelt vārdu cilvēks par kaut ko augstāku nekā tas ir. Tiekties tikai pēc sevis apmierināšanas, ilgtermiņā nestrādā. Nesavtīga palīdzība citiem, atmaksājas vairāk kārt, varbūt ne uzreiz tajā momentā, bet tas nāk atpakaļ turpmāk un ilgstoši. Man būs kauns lasīt par sava laika cilvēku vēstures grāmatā.

ievārījums

Sajūt ka ieeju rutīnā, nekad tas nav paticis, bet varbūt vaig. Tomēr šī nav tā kuru gaidu.
Esot tāds interesants kukainis, reāls vai izdomāts neatceros, bet tā būtība ir tajā, ka viņš, piedzimstot šajā pasaulē ir ar spārniem un spēju lidot kur vien vēlas, bet tas ko viņš dara ir sameklē labu vietiņu, pieķeras pie tās stingri jo stingri un apēd savas smadzenes. Šķiet daudzi uz to tiecas, bet man tas neder.
Mana patīkama rutīna, būtu gluži tik pat rutīna, kā haoss ir kārtība. Rutīna kas sastāv no pastāvīgām pārmaiņām. Rutīna kur katra nākošā diena, nedēļa, mēnesis ir arvien citādāks kā iepriekšējais.
Man bail apstāties, palikt uz vietas. Pasaule negrasās stāties, tā tikai paātrina tempu. No vienas puses gribās skriet līdzi, no otras varbūt tomēr apstāties iekonservēt prātu un neskatīties apkārt... varbūt apturēt to visu tagad.

ja... Vai tu tiešām tā dzīvotu?
un Tu zini, kā pareizi tā jādzīvo!?

Jātiek pāri šai dienai.

Devos laicīgi gulēt, lai ātrāk nonāktu rītdienā svaigs un darbīgs. . Sapņoju par eņģeļiem un ballītēm, izaicinājumiem un smaidu, beigās jau nupat kā biju kļuvis ļoti priecīgs, kad istabā pavērās durvis, ieslēdzās gaisma un ienāca māte, lai izkārtu izmazgāto veļu. Es pamodos, cerībā jautāju vai ir rīts vai vakars? Sasodīts ir vakars. Otrā cerības dvesma ar jautājumu, jūtoties ļoti patīkami pagulējušam, šodienā vai rītdienā? fak ir vel piektdiena, 11 vakarā un mans prāts ir tik svaigs un darbīgs, un arī beidzās tas lieliskais sapnis, kurā biju tik sasodīti patīkami. Kā lai tieku atpakaļ!?

Par 14/50

00:02 uzzināju ka man ir vārda diena, pēdējajos gados īpaši neko nesvinu, ja nu vienīgi dzīvi, tomēr kāds prieciņš bija, kad visi vietēji puikas un Sallija jau paguva apsveikt pirmo 15 minūšu laikā. Devos čučāt. No rīta pamodos un devos ceļā uz lekcijām, paceļam klausoties lekcijas par rakstīšanu. Lekciju vienu nosēdēju un tad ar kursa biedriem devāmies pastaigā ar mērķi iedzert pa vienam aliņam, lai nu kā Vecrīgā ir nereāli atrast vietu kur iedzert aliņu pirms 11 rītā, izstaigājām pusi Vecrīgas. Kad jau tikām pie alus, vēlāk izstrādā teorija par alus spēku radīt velmi iedzert vel tikai vel vienu nostrādāja. Jau citā bārā sēdējām un priecājāmies, saulīte uzspīdēja. Tur arī bija interesanta saruna par pasaules uzskatiem ar vienu no cilvēkiem, kas tajā rītā bija pamodies bārā. Noaudzis un ar neparastiem uzskatiem par pasauli, gluži kāds es gribu būt. Devāmies pasēdēt saulītē un tad runājoties gājām līdz ik pa brīdim attopoties nesaprotos, kur ejam. Nonācām vietā, kur saules stari apspīd no 3 pusēm, ļoti gaiša un silta vieta, varbūt drusku par gaišu, jo acis vaļā noturēt bija grūti. Piesēdām parkā uz soliņa, kamēr pāri pārgāja mākonis, kurš sākumā deva lietu tad krusu, atkal lietu un atkal krusu. Nedaudz slāpa tāpēc saujās ķērām palielos krusas gabaliņus un ēdām tos, mēģinājām arī noteikt, kā efektīvāk viņus noķert, jo krita diezgan retos intervālos.
Nu jau biju palicis viens un devos saules virzienā, pie Caffee inn man iedeva glāzīti un teica ka varu dabūt kafiju par brīvu. Kas var būt labāks par to? Tik grūti izvēlēties, tāpēc ļāvu lai izvēlas manā vietā un tā es dzēru karameļu un kafijas kop darbu, kas bija lielisks. Pie viņiem iekšā bija silts, tāpēc piesēdu sapratu, ka viņiem ir wireless un arī rozete, jo dators jau grasījās izlādēties. Protams uztwītoju par šo laipnību vēlāk izdzēru vel 2 tādas kafijas. Kad palūdzu šķiltavas pie kases arī uz reiz iedeva. Ļoti patīkama vieta. Tad pienāca kaimiņš un devāmies tālāk uz jauno Boboo bāru, ļoti jauka vieta atgādina Gauju, netikai bārmene, bet arī atmosfēra. Paskatījām filmu grāmatu un izdzērām pa aliņa. Un tad jau devāmies uz diskusiju par eko lietām, kas gan vairāk, bija kā preču prezentācija, bet tomēr jauna informācija uzņemta uzprasījos uz vairāk informāciju un beigās arī iepirku eko-bumbas(veļas pulvera aizstājējs), kā dāvanu mātei. Beigās arī izvērtās diskusija par ūdens struktūrām un kas tās ietekmē, senām japāņu tehnoloģijām. Atkal bārs, pāris apskāvieni un saksofona skaņas, ārā pie bāra. Patīkama sajūta, uzradās neliela sajūta ka varētu nobalēties visu nakti, tik pārvarēju un devos mājās. Narvesenā iepirku banānus. Ievēroju ka salīdzinoši daudz runāju pēdējajā laikā. Sajūta ka vaig pateikt kādam, to kas notiek, citādi tas pazudīs. Vilcienā jāgerpudele un tā arī nokļuvu mājās, pašam šķietami ierēbis. Apsveicu nākošo jubilāru un apsolīju galvas masāžu. Pārdomāju dzīvi un aizmigu.

Reply to ''un kas jūs dara laimīgus?''

es esmu laimīgs,
es tāds izvēlos būt neskatoties ne uz ko
kaut vai ar ienaidniekiem un viņu negatīvo attieksmi
kaut vai man viņu dēļ jāliek jauna šuve, jādziedē rētas
es izvēlos, jo esmu dzīvs
kaut vai tikai viena kāja
neviena roka
būtu akls
vai mēms.
es būtu laimīgs, jo izvēlos tāds būt.
Un esmu laimīgs, jo to spēju izvēlēties.

Miers

No rīta bija neliels saspringums. Rīga šķita tik skaļa, visapkārt haotiskas skaņas un cigarešu smaržas. Kamēr angļu valodas pasniedzēja dusmojās uz citiem par to ko man vajadzēja izdarīt, uztrāpījos uz rakstu par slow movement un sapratu, ka tas ir tas kas man ir vajadzīgs. Es nespēju izsekot līdzi visam tam, kam gribu, un es gribu daudz, bet tādā veidā, kā tas notiek, tas pārāk labi nedarbojas - mans prāts ātri pārkarst un ilgi dziest. Mūžīgā izaugsme.

Es uzvilku savas retro kedas ieslēdzu atskaņotāju iespraudu austiņas un devos skrējienā pa tumšajām Jūrmalas ieliņām. Sajūta, ka kāds grūž no aizmugures, nepameta ne mirkli, brīžiem sajūta, ka paceļos gaisā. Nezinu cik daudz skriešu, ne kur skriešu, tik skrēju. Nomainās dziesma, cits ritms. Nomainu atpakaļ uz pirmo. Parasti skrienu lēnām un ilgi, šoreiz nesos cik spēka un skrienu cik parasti. Drošs rīt sāpēs kājas, bet tas bija tā vērts. Jau gribas vel. Un tam visam pa virsu vel auksta duša, ceru ka neapsaldēju smadzenes.

Klasiskā mūzika turpmāk.

Sūdu burbulis

Negribu būt cita atbildība
tas mani bremzē un pieviļ
mani spiež svešas cerības
kad pats vel meklēju savas
Nesāp man nenobeigts
tas mani nemoka
manu prātu griež cerības
tās ir jānobeidz
kamēr es vel tikai prātoju
ko gribu pabeigt
vai gribu pabeikt
vai vērts to pabeikt
tas viss noteikti beigsies
bet vai es savu
vai atdoties
un kāda cita
vai beigās maz ir kāda atšķirība?

Vilšanās sevī.

Pievīlu sevi. kaut kas jāmaina. Jā atrod avots.

atmiņas par beigām

Nolēmu paklaiņot pa atmiņām, mēģinot atrast kādus pagrieziena punktus manā prātā, kas šķiet ir mainījušas manu uztveri. Un tā es nonācu līdz sen seniem laikiem, par kuriem man ir maz nojausmas, bet atceros sevi reizi pa reizei vakaros jau esot gultā domājot, par to kas notiek pēc nāves, reizēm arī apraudājos. Zināju, ka cilvēku ieliek zārkā, tādu kā aizmigušu tik uz mūžību, un ierok zemē, kur to vēlāk saēd tārpi, līdz paliek tikai skelets. Es nezināju un nesapratu, kas notiek ar apziņu. Vai tā nojauš, ka tās ķermeni apēd vai viņai tas nesāp. Vai viņa vispār vel ir, un ja nav, tad kur paliek viss, ko es esmu domājis. Kā tas viss var tik vienkārši beigties. Un kopš tiem laikiem meklēju atbildes, kas radīja vel vairāk jautājumus un tā nu es tagad jūtos daļējā saprašanā par to kas notiek, jo ir saradušās tik daudz vairāk lietas, kuras es gribu un cenšos saprast, bet visu nepaspēt.

Es uzvarēju sēne.

Vakar 23:00 Anna man atsūtija man Es zaudēju! :) sēnes bildei. Šodien 00:02 šo sēni ar vēstījumu padevu tālāk caur kādu no sociālajiem portāliem. Šodiena 2:19 sēni jau redzējuši 522 unikālie zaudētāji un skaits turpina augt. Informācijas nav par cilvēkiem kas zaudējuši jau vairāk kārt.
Tāpēc es jūtos nedaudz līdz atbildīgs par šiem zaudējumiem un nolēmu visu labot ar Es uzvarēju sēni, kas nesīs mieru, laimi un mīlestību. Un labākais ir tas ka pats var uzzīmēt kad grib. 3. noteikumi būs šādi.
Pirmais tu piedalies šajā zīmēšanas priekā!
Otrais katru reizi, kad tu uzzīmē šo sēni tu drīksti uzvarēt.
Trešais katru reizi, kad esi uzvarējis tev jāparāda šī sēne kādam citam.

Veiksmīgu uzvarēšanu.
Un ja nekautrējies parādi man ar savu sēni, man vienkārši patīk sēnes!

Cita diena, cits stāsts

Es sakravāju somu un devos ceļā. Tipināju ar kājiņām pa pļavām un ceļiem. Saulīte silda un rada noskaņu, kā kādā filmā atainotā atālā planētā. Sazvanos ar draugiem un ejam pasēdēt pie upes, biju paņēmis līdzi portatīvo ar Eels dziesmām, vīrakas kociņus, termosu ar patīkamu istabas temperatūras sulu un mātes svaigi sagrieztās ābolu šķēlītes. Priecīgi aprunājām pasauli, kā ir izlidot cauri mēnesim un kā cilvēks var iepakoties siena kubā un pēc tam skraidīt apkārt kā sūklis bobs. Izdomājām ka jānoskatās saulriets, nelielas nesaprašanās pēc mēs izgājām cauri episkai taciņai. Redzot savas mājas no tāluma, tās un visas tuvējās mājas lika noprast ka tā ir superaktīva industriāla platība. Gājām pa ceļiem, kurus atminos ejam tikai pirms daudz daudz gadiem un sajūta ka esmu tur gājis arī tik to vienu reizi. Bērnības atmiņu uzplaiksnījumi par vietām, bet ne to nozīmi. Sastapām lielu koku, kuram piesieta virve, un virves galā koka klucī izgriezts smaidiņš. Pašūpojos smaidiņ šūpolēs un jutos kā lidotu. tālāk bija mājas drupas, kurās tā arī neiegājām, jo steidzāmies vel pagūt ieraudzīt pēdējos dienas saules starus tai norietot. Mūsu prātos ir visi instrumenti laimei, tie tik pašam jāiedarbina.
Turpinājām ceļu un izdomājām ka es varētu taisīt radio raidījumu KoJēzusDarītu, tas ir 24/7 es tiešraidē audio formātā translēju savas darbības un domas.
Mēs esam veikalā un es nopērku kārums saldējumu, lielisks saldējums. Apskatījām sen sen atpakaļ kokā iegravētus vārdus. Paliek vel priecīgāk, kad ir ko atcerēties.
Mājās ierodos un māte jau sāk piedāvāt ēdienu, neatsakos. Kamēr gaidu uzmetu aci bišu filmai, kļūda, bet vismaz atzīta un labota.
Esmu abote šeit.

Par laimi.
Tāpēc ka ir pašam jāpiestrādā pie tā, tas nenāk pats no sevis. Cilvēki mēdz dzīvot no āras iekšā, lai gan no iekšas ārā ir efektīvāk.
Ir jāspēj saprast ka ieraugot jeb ko sev apkārt ir jāgrib redzēt tā burvība, tas padara šo lietu lielisku, lietas nav lieliskas tāpēc, ka kāds cits tā pateica, tās ir tādas, jo tu noticēji šim cilvēkam, laime nāk kad tu pati esi tā, kas pasaka ka tas ir awesome un tam notici.

Man gribas uzgleznot kaut ko, atvēlēšu tam 10 dienas.

Cilvēki ir sajutuši Eels vibrācijas, patīkami šodienai Eels - Fresh Feeling -http://www.youtube.com/watch?v=LuforTJvyDs

Guru par 7/50

Pamostos apņēmības un noguruma pilns un nolemju pagulēt vel un doties tikai uz otro lekciju. Pirms ceļa nolemju, ka ņemšu pie rokas pildspalvu un pierakstīšu domas, lai labāk atcerētos.
Sākotnēji centos pārveidot matemātikas pieraksta formas pār vieglāk uztveramām formām, šķiet, ka tas varētu būt noderīgi.
Tad man radās doma par pasniedzēju cīņām, lai noskaidrotu labākos un parādītu citiem kur tiekties, citādi šķiet ka daudzi pasniedzēji nemēģina uzlabot savas spējas.
3. pierakstāmā lieta bija komentārs no mātes kolēģa, ar kuru satikāmies pieturā. Tas bija aptuveni tā ''Ah es jau visiem saku, ka tu esi brīvmākslinieks, ej uz skolu kad gribi.'' Lai nu kā šoreiz es gribēju, tik mikriņi nestājās, bet es priecīgs.
Vel man ļoti sagribējās uzzināt, kas notiks ar ūdens, ja to kā garu krītošu stabu laidīs cauri pretestības slāņiem.
Doma par sevis motivēšanu.
Laiks, ko es šeit pavadīšu nav atkarīgs no tā vai es skatīšos pulkstenī.
Dziesma. Ja šo grasos īstenot tad man būs nepieciešama MC Dukša palīdzība.
Tad izdomāju gangstersēņu repa dziesmu: Kāds man visu laiku seko; kāds iet bekot... Pārējo atstāšu sev. Ja tagad būtu 90. es iespējamas būtu pop zvaigzne.
Es atklāju vel vienu savu iedvesmas avotu - no Futuramas tas krabj vīrs, tik īpaši viņa ķermenis.
Pieturā sēžot atkal jau sanāca runāt ar blakus esošiem cilvēkiem, tā ir noticis tikai pēdējajā laikā. Šķiet pārmaiņas notiek ar saskaitāmām sekām. Tai dienā man mikriņā paldies pateica 6 cilvēki. 5 pamanījās pajautāt padomu par to, kā būt priecīgam. Vel varētu skaitīt reizes cik bieži man prasa kāpēc es smaidu.
Jauns vārds no manis šļāpst - prieka izraisītas slāpes. Un jauns no Uģa Zemietis - cilvēks kas dzīvo uz Zemes.
Šeit mani pieraksti beidzās, bet dzīvot tomēr es turpināju un pastaigājos pa Vecrīgas pasakainajām ielām, esmu tur staigājies daudz, jo daudz, bet tik un tā neapnīk. Un vienmēr var pamanīties atrast vietu, kur nav nācies pabūt vai sen jau aizmirsta.
Ārā ir tik patīkama saulīte, bet tā jau ir cita dienu ar citu stāstu.

sapnis par šodienu

Tas sākās manā gultā pamostoties un ieraugot zilas debesis ar zeltainiem saules stariem laužoties cauri vīrakas radītajiem dūmiem, vel vakardienas. Izripoju kails no gultas un nokrītu zemē un pastaipos. Patīkami silta istaba.
Te pēkšņi atceros, ka šodien būs ekskursija un laiks sagatavoties ir tieši tik daudz cik vajag. Tāpēc neiespringstu un iedzeru rīta kafiju. Vilcienā satieku savus visforšākos kursa biedrus un sāku izplatīt smaidu. Man patīk mūsu laborante, jau pirmajā tikšanās reizē patika. Ekskursijā bija tik ļoti forši, un tik ļoti jauki un tik ļoti jautri un vel tik ļoti noderīgi. Ballīte neapstājās.
UN tad es vienā brīdī viens gāju un skaļi dziedāju - Mēs esam un būsim tie labākie un... (kas ir tur tālāk par tekstu? nespēju atcerēties) Sen nebiju dzirdējis šo dziesmu.
Tad nu devos mājās ar nelielu(nekādu) uztraukumu. Jo gaidīju viesi, meiteni no vilciena. Tā nu viņa zina tagad milzīgu manas dzīves posmu un pāris manas spontānās aizraušanās. Sajūta ka radīju traka nedaudz šizofrēniska cilvēka priekšstatu. Mums uzkodās bija liela kāpost galva tad vel māte atnesa kāpostu karbonādes. ņam. un vel burkāni, kuri tika piesaistīti ar pozitīvām vibrācijām. Un pēc tam bija awesome pastaiga pa laternu apgaismotām tumšām ielām un mašīnu saceltām ūdens lāsīšu mirguļojošām migliņām.
Tumsa ir skaista. Aiz istabas loga jau otro dienu valda tumsa. Patīkami.

Nokalusies vel kādu Eels dziesmu!.

Pēdējā maltīte

Es nepadevos kārdinājumam šovakar izbalēties, lai gan devos mājās caur diviem bāriem. Ierados mājās, padalījos ar prieku un sāku gatavot. Nūdeles ķīniešu restorānu gaumē. (atausa saruna no vakardienas prātā par veģetārismu, kā garīgu uzplaukumu) Biju nolēmis visai ģimenei sagādāt garšīgu prieku. Tāpēc nolēmu improvizēti mēģināt noķert NĶRG garšu. Un pēc paša garšas sajūtām bija ļoti tuvu un pat likās ka ir labāk. Atsauksmes no citiem bija pozitīvas, gatavošu vel.

Tagad tā kā man mainījās klausāmā mūzika un iestājās Eels ēra. Tad tev jānoklausās dziesma par laimīgu dienu, kura tev vel tikai būs. Your Lucky Day In Hell -http://www.youtube.com/watch?v=V1ED9ky-ojQ

Saule silda miesu

Vakar nomainoties tikai vienam dzīves aspektam būtu nokļuvis ballītē, bet mājās arī nebija sliktāk. No rīta pamodos, žiperīgi pacēlos sēdus un sapratu ka viss joprojām ir tik smags, kā aizmiegot un tādēļ paliku pagulēt vel.
Kad devos ārā uzvilku kediņas, bet paejot kādus 200 metrus sapratu, ka viņās kājas paliks slapjas un devos atpakaļ lai uzvilktu ko citu pie reizes paņēmu arī kameru jo gribējās nofilmēt kādu dzīvnieku, tik tādiem mērķiem nesanāks izmantot. Jo kā redz DAžreiz tā vien šķiet ka mikriņi nenāk vienīgi tad, kad es steigā. Sēžu pieturā un gaidu, garām pabrauc mikriņi ar uzrakstiem Vietu nav, dažos cilvēki kā siļķes saspistas traukā, citā tik sēdvietas aizņemtas. Bet mans mikriņš nenāk. Priekšā toties dzeltan lapaini koki spīd. Sieviete man blakus arī jau kavē savu tikšanos ar notāru un sūdzas par to kā valsts apkalpo savus pilsoņus, es mierinu ka tā tas nekas un vismaz skaistas zilas debesis augšā. Viņa padevās gaidīt Rīgas mikriņu, pārgāja pāri ielai un uzreiz iekāpa mikriņā, kurš devās māju virzienā. Es vel paliku gaidīt, bet zinot arī to ka Zoo dārzs arī būs nokavēts, Bet ir taču skaista diena un saulīt tieši uzspīd uz priekša esošajiem dzeltanajiem kokiem, kas iemirdzas kā apzeltīts. Mikriņā divas dāmas tik aktīvi un interesanti runā, par skaistum lietām. Klausos un smaidu. Šodien man tad vairs tikai divas lietas ieplānotas, jāiet pafilmēt kaut kas.

$?%)

4/50 bija lieliska diena. Un tagad jūtos mierīgs.rīgs. mier'mie`mie`mie`niere

šodien būs stāsts, esmu to ieplānojis kā that made my day stāstu, kurā centos radīt smaidu.

Tas viss sākās Rīgas centrālajā vilcienu stacijā, kad domīgi staigāju pa peronu. Tad sajutu aukstuma dvesmu un klusi sev pateicu - Kāp iekšā, vilciens jau 2 minūtes kā stāv. Klausīju padomu un kāpu iekšā, tikmēr izdomāju spēles noteikumus. Vilciens bija pustukšs. Devos cauri meklējot cilvēkus ar kuriem neveikli saskatīties, lai tie justos priecīgi par to ka viņiem kāds uzsmaida. Pēdējajā vagonā ieraudzīju sievieti, kurai rokās bija riekstiņ paciņa un Rīgas Laiks. Es atminējos ka man taču arī ir RL somā un rokā brūkleņu jogurts un otrā mazie burkāniņi. Te var sanākt prieks - viņš nodomāja. Sēdās nost un metās dejā tad saskatījās, es padevos(nu labi labi es zaudēju, Spēle es tevi ienīstu!!!, lai gan tomēr tev arī navnevainas ir par ko parunāt vismaz), taču tikai vienā cīņā bet ne visā karā. Es izvilku savu Rīgas laiku un sāku lasāt, taču ātri vien atskārtu, ka notikušo vajadzētu pierakstīt, citādi aizmirsīšu. izvilku blociņu un sāku pamatoti radīt iespaidu ka rakstu par viņu, Vienīgās skaņās apkārt ir sinhrona paciņu čaboņa un kodienu klaboņa. Stāsts progresā ar ūdens pudeli un fonā mazu tauriņu aizplanējam. Viņas riekstiņi, izskatījās nejēgā garšīgi, tāpēc nolēmu ka jāpajautā kas tie par riekstiņiem. Tad apdomājot kā tas varētu izskatīties sapratu ka ja es pieklājības pēc sākšu jautāt ar jautājumu vai nevar uzdot vienu jautājumu, būšu šo jautājumu jau iztērējis, tāpēc nolēmu, ka prasīšu vai nevar trīs jautājumus uzdot. Un tā arī darīju. Apsēdos viņai pretī un prasīju:
Vai nevar Jums uzdot trīs jautājumus?
Var, bet tikai 3!
Tātad kas tie ir par riekstiņiem, ko ēdat?
Studentu mikslis.
Skaidrs un vai tu gadījumā neesi veģetārieti?
hmmm emmm esmu.
Pateicu vel paldies un devos uz durvju pusi, atstājot vairāk jautājumus aiz sevis nekā uzdevu, un cilvēku, kurš vel kādu laiku būs nelielā neizpratnē par to kas notika, toties palika ar smaidu sejā, kas ir galvenais, kāpēc to darīju.

Prieka lēkme

Vai tev ir bijis tā ka viss ķermenis trīs no tā ka esi laimīgs. Gribas darīt, mīlēt, lekt, krist, kliegt. Viss apkārt ir tik skaists un patīkams, ka nezini kur likties. Sajūta itkā kāda brīnumaina narkotika būtu pārņēmusi tavu prātu, tik apziņa ir skaidra.
Es vēroju savu atspulgu logā un centos pārstāt smaidīt, bet no tā tas tik uzņēma spēku, es centos sev melot ar lūpām, bet acis tam nepakļāvās. Brīžiem palika bail no tāda prieka, cilvēki apkārt pieraduši valkāt skumjas sejas, ar nogurumu acīs no sāpēm ko viņi ķer, un vai es ar savu prieku neizlēkšu no viņu pasaules laukā, vai mani neatstums. Kas gan to zina, bet man taču ir iespēja riskēt - to izdzīvot. Vai es maz spētu ko sabojāt? Vai ir jēga nemēģināt? Kas gan to man var aizliegt? Vai kāds ir spējīgs atņemt mana paša smaidu.
Bet ja nu tas nepaliek tikai manī, bet izplatās pasaulē kā vējš izplata gaisu. Vai tas spētu maigi skart skumju apsārtušu vaigu, vai varbūt nopostītu pilsētas līdz ar zemi, kā spēcīga tropu vētra? Ko tad?

Motivācija

Man pirms brīža izteica patiku lasīt manis rakstīto, kas noved pie apziņas, ka es taču nekad neesmu neko pratis uzrakstīt, nekad nav šķitis ka spēju izteikt savas domas, taču kaut kas mainījās un kļuva tiešām savādāk, jo sapratu, ka agrāk vienmēr kaut ko rakstot skolas vajadzībām vai līdzīgām situācijām nekad nespēju izdomāt, ko pie zaļa kaķa viņi no manis grib. Nesaprotot ko no manis grib es sāku ar izslēgšanas metodi un šķiet par daudz biju izslēdzis. Es atminos, kā rakstot kādu darbu, es pavadīju daudz laika pārdomājot teikumus, jo katrs šķita cenzējams. Jo es apkārt nedzirdēju domas,kas nāk manā prātā, cilvēki par tām nerunāja, tāpēc šķita ka tās nav pareizas.
Man griežas galva. Uzrakstīšu pāris epifānijas. @ 4/50

Sava diena

3/50 man gribējās būt vienam, bet sapratu ka tā nebūs. Nebūs, jo šķiet ka cilvēki pēkšņi apjautuši manu eksistenci un metas virsū ar vel lielāku spēku un īstenībā kāpēc ne. Jau no rīta dzīvam pamostoties un pasakot paldies, man kaķis apgūlās uz manām varenajām vīrieša krūtīm. Es apdomāju ko gan šodien sev varu dot. Sāku ar kafiju un roltonu šķīvi, bet ko tad man vairāk vaig.
Iesāku grāmatu par Kibernētiku, pazīmēju ar jaunajiem zīmuļiem un izdevos rudenīgā pastaigā pa tuvējajām reti apmeklētajām ieliņām un meža brikšņiem. Vienā brīdī apstājos jo nevarēju izlemt vai palikt uz Varavīksnes vai iet pa Saules ielu. Atgriežoties mājās iesvilināju vīrakas kociņu un uz liku pēdējajā laikā iecienīto klasisko mūziku, kaķa priekam, jo šķiet tiešām viņa klausās. Sarunāju tējas dzeršanas dienu ar meiteni no vilciena un apsolījos palīdzēt citam cilvēkam. Mātei pateicu ka 5.dienā taisīšu vakariņas visai ģimenei, to nebūšu darījis jau gadiem.
Pavadīju pus stundiņu ārā sekojot kaķim pa pēdām, tas ir tik skaisti, kā viņa spēj tik mierīgi tupēt, lai pēc mirkļa paskrietu, pabakstītu ar ķepu lapiņu vai aši uzrāptos kokā un tad lēnīgi, uzmanīgi mēģinātu norāpties.
Man nedēļas sākumā kāds teica, ka viņš ir tieši tāds pats mājās kā ārpus tās. Man bija grūti iedomāties kā tas ir, jo jūtos citādāks pat dažādās dzīvokļa istabās. Lai nu kā turpmāk centīšos kļūt vairāk es, apzināti neapspiežot savas izpausmes.
Caur spilgti dzeltenajām kļavas lapām izdomāju, ka vel tomēr gribas aizbraukt uz dzīvniek dārzu. Tad nu 5. dienā došos un skatīšu ar bijušo klases biedreni.

Pašlaik esmu iededzis otro vīrakas kociņu, fonā Rufusa Wainwrighta mūzika, malkoju matē un grasos pēc punkta pastudēt ūdeni(punkts)

Beigās

Nav svarīgi cik dienas ir nodzīvotas, bet cik dzīves ir dienās.

Dzīvokļa remonts un vilciens

2/50 rītā uzņēmu prieka enerģiju, lai gan ķermenis šķita pārguris un nedaudz vel padejoju. Tad devos uz remontējamo dzīvokli. Daudz fiziskā nebiju spējīgs paveikt, toties ar mūzikas un vīrakas palīdzību uzņēmu dzīvokļa iespējamās auras. Iztēlē tas viss ir tik skaisti, ka vajadzīga vien rīcība. Paņēmu līdzi 3 grāmatas, vienu jau esmu paredzējis kā dāvanu, pārējās 2 savam prieka. Devos mājās. Pēc garā ceļa autobusā. Stacijā ieēdu pelmeņus, šoreiz tie garšoja krietni labāk kā parasti. Vilcienā apsēdies nolēmu ka jāpalasa RīgasLaiks. Izlasīju rakstu un tad nedaudz iesnaudos. Blakus rindā nākošajā ailē pretī sēdēja meitene, kuras vārdu šķita ka zinu. Gribēju parunāt, bet jutos pārguris. Kad pamodos sapratu, ka esmu jau aizbraucis pieturu par tālu. Pie vilciena izejas stāvot, šī meitene 3 reiz ļoti smaidīgi atskatījās.
Nolēmu ka atradīšu viņu un pateikšu ha, tagad šķiet plānojam iet iedzert tēju. Lai nu kā izkāpjot no vilciena izlēmu iet pa garāko ceļu un apskatīt vietas kuras esmu ja daudz kārt redzējis. Sava burvība tām ir, tik nedaudz skumji skatīties uz cilvēkiem.
Mājās esot es nesteidzos neko darīt, miers ir tik patīkama sajūta, palūdzu mātei lai uztaisīt tējiņu un devos pie miera.

Dzīvokļa ballīte

1/50 vakars beidzās ar dzīvokļa ballīti. Smaidīgi cilvēki un dejas līdz gaismai. Elpot ir skaisti. Un nu jau vairāk cilvēki zina par pēdējajām 50 dienām. Vel grūti pateikt vai attieksme pret mani ir mainījusies tik citu cilvēku prātos vai mans prāts maina attieksmi pret citiem. Katrā ziņā viss iet uz pozitīvo pusi.
No rīta pamodos ar smaidu sejā un pateicos par to ka esmu dzīvs un varu būt tur kur esmu.

1. no 50.

ES:Kā es nodzīvotu pēdējās 50 dzīves dienas?
ES:Nezinu, sākšu rīt un paskatīšos.
ES:50 un viss.
ES:50 un mūžību.

Pirmā diena.
Es pamodos no modinātāja skaņām, cik mēnešus jau tas man nebija izdevies. Un uzreiz pirmie dienas vārdi: Paldies, paldies, paldies, ka esmu vel dzīvs. Pats uztaisīju baltas kafijas trauku un devos sakravāt somu. Dodoties prom uz skolu apskāvu māti, sen tā nebiju darījis, pat īsti neatceros vai esmu. Ārā izejot sāk snigt, gandrīz kā vakar biju paredzējis, ka pamostoties būs jau balta pasaule. Man gan arī likās ka sniegam pārklājot zemi, es lēnām pamodos. Mikriņš bija tik pustukšs un iekšā bija patīkami silts, skatoties pa logu pārņēma Ziemassvētku smaržas un garšas. Laboratorijā pirmo reizi šajā semestrī ieraudzīju laboranti un sarunāju kad rakstīšu parādus. Pārlasīju un atbildēju uz pēdējās laika e-pastu kaudzēm. Prieks ka tas ir izdarīts.
Ārā saule silda sasnigušo sniegu un man rodas vēlēšanās papriecāties. Pēc tam, kā saulē apžilbis godīgs pilsonis devos uz staciju, bruņojies tikai ar plašu smaidu un labām manierēm. Cilvēki organizēti ar drūmām sejām šķērso ielas, dodamies uz savām ikdienišķajām darīšanām, kaut viņi uztvertu manu smaidu. Rīga atkal ir pieveikta un lai gan atkal mācībām veltīju tik 5 minūtes, tās vismaz bija vērtīgas minūtes. Vilcienā smaidīju un jutos ērti ērti. Cilvēkiem vismaz bija par ko parunāt, jo es prieku neturēju sevī. Mājās iesnaudos uz hipnozi un domu lidojumā izveidoju sarakstu ar paveicamajām lietām 50. pēdējo dienu laikā un ko atstāt vel pēc tam.
Palutināšu sevi ar kādu našķi, jogu un vīraku. Šī ir mana diena un dzīve jāsāk ar sevi. Mans prieks ir mana dzīve un tie augs ar katru dienu. Kaķis pamodās, atnāca samīļoja mani un beigās apgūlās blakus.