atmiņas par beigām

Nolēmu paklaiņot pa atmiņām, mēģinot atrast kādus pagrieziena punktus manā prātā, kas šķiet ir mainījušas manu uztveri. Un tā es nonācu līdz sen seniem laikiem, par kuriem man ir maz nojausmas, bet atceros sevi reizi pa reizei vakaros jau esot gultā domājot, par to kas notiek pēc nāves, reizēm arī apraudājos. Zināju, ka cilvēku ieliek zārkā, tādu kā aizmigušu tik uz mūžību, un ierok zemē, kur to vēlāk saēd tārpi, līdz paliek tikai skelets. Es nezināju un nesapratu, kas notiek ar apziņu. Vai tā nojauš, ka tās ķermeni apēd vai viņai tas nesāp. Vai viņa vispār vel ir, un ja nav, tad kur paliek viss, ko es esmu domājis. Kā tas viss var tik vienkārši beigties. Un kopš tiem laikiem meklēju atbildes, kas radīja vel vairāk jautājumus un tā nu es tagad jūtos daļējā saprašanā par to kas notiek, jo ir saradušās tik daudz vairāk lietas, kuras es gribu un cenšos saprast, bet visu nepaspēt.

Es uzvarēju sēne.

Vakar 23:00 Anna man atsūtija man Es zaudēju! :) sēnes bildei. Šodien 00:02 šo sēni ar vēstījumu padevu tālāk caur kādu no sociālajiem portāliem. Šodiena 2:19 sēni jau redzējuši 522 unikālie zaudētāji un skaits turpina augt. Informācijas nav par cilvēkiem kas zaudējuši jau vairāk kārt.
Tāpēc es jūtos nedaudz līdz atbildīgs par šiem zaudējumiem un nolēmu visu labot ar Es uzvarēju sēni, kas nesīs mieru, laimi un mīlestību. Un labākais ir tas ka pats var uzzīmēt kad grib. 3. noteikumi būs šādi.
Pirmais tu piedalies šajā zīmēšanas priekā!
Otrais katru reizi, kad tu uzzīmē šo sēni tu drīksti uzvarēt.
Trešais katru reizi, kad esi uzvarējis tev jāparāda šī sēne kādam citam.

Veiksmīgu uzvarēšanu.
Un ja nekautrējies parādi man ar savu sēni, man vienkārši patīk sēnes!

Cita diena, cits stāsts

Es sakravāju somu un devos ceļā. Tipināju ar kājiņām pa pļavām un ceļiem. Saulīte silda un rada noskaņu, kā kādā filmā atainotā atālā planētā. Sazvanos ar draugiem un ejam pasēdēt pie upes, biju paņēmis līdzi portatīvo ar Eels dziesmām, vīrakas kociņus, termosu ar patīkamu istabas temperatūras sulu un mātes svaigi sagrieztās ābolu šķēlītes. Priecīgi aprunājām pasauli, kā ir izlidot cauri mēnesim un kā cilvēks var iepakoties siena kubā un pēc tam skraidīt apkārt kā sūklis bobs. Izdomājām ka jānoskatās saulriets, nelielas nesaprašanās pēc mēs izgājām cauri episkai taciņai. Redzot savas mājas no tāluma, tās un visas tuvējās mājas lika noprast ka tā ir superaktīva industriāla platība. Gājām pa ceļiem, kurus atminos ejam tikai pirms daudz daudz gadiem un sajūta ka esmu tur gājis arī tik to vienu reizi. Bērnības atmiņu uzplaiksnījumi par vietām, bet ne to nozīmi. Sastapām lielu koku, kuram piesieta virve, un virves galā koka klucī izgriezts smaidiņš. Pašūpojos smaidiņ šūpolēs un jutos kā lidotu. tālāk bija mājas drupas, kurās tā arī neiegājām, jo steidzāmies vel pagūt ieraudzīt pēdējos dienas saules starus tai norietot. Mūsu prātos ir visi instrumenti laimei, tie tik pašam jāiedarbina.
Turpinājām ceļu un izdomājām ka es varētu taisīt radio raidījumu KoJēzusDarītu, tas ir 24/7 es tiešraidē audio formātā translēju savas darbības un domas.
Mēs esam veikalā un es nopērku kārums saldējumu, lielisks saldējums. Apskatījām sen sen atpakaļ kokā iegravētus vārdus. Paliek vel priecīgāk, kad ir ko atcerēties.
Mājās ierodos un māte jau sāk piedāvāt ēdienu, neatsakos. Kamēr gaidu uzmetu aci bišu filmai, kļūda, bet vismaz atzīta un labota.
Esmu abote šeit.

Par laimi.
Tāpēc ka ir pašam jāpiestrādā pie tā, tas nenāk pats no sevis. Cilvēki mēdz dzīvot no āras iekšā, lai gan no iekšas ārā ir efektīvāk.
Ir jāspēj saprast ka ieraugot jeb ko sev apkārt ir jāgrib redzēt tā burvība, tas padara šo lietu lielisku, lietas nav lieliskas tāpēc, ka kāds cits tā pateica, tās ir tādas, jo tu noticēji šim cilvēkam, laime nāk kad tu pati esi tā, kas pasaka ka tas ir awesome un tam notici.

Man gribas uzgleznot kaut ko, atvēlēšu tam 10 dienas.

Cilvēki ir sajutuši Eels vibrācijas, patīkami šodienai Eels - Fresh Feeling -http://www.youtube.com/watch?v=LuforTJvyDs

Guru par 7/50

Pamostos apņēmības un noguruma pilns un nolemju pagulēt vel un doties tikai uz otro lekciju. Pirms ceļa nolemju, ka ņemšu pie rokas pildspalvu un pierakstīšu domas, lai labāk atcerētos.
Sākotnēji centos pārveidot matemātikas pieraksta formas pār vieglāk uztveramām formām, šķiet, ka tas varētu būt noderīgi.
Tad man radās doma par pasniedzēju cīņām, lai noskaidrotu labākos un parādītu citiem kur tiekties, citādi šķiet ka daudzi pasniedzēji nemēģina uzlabot savas spējas.
3. pierakstāmā lieta bija komentārs no mātes kolēģa, ar kuru satikāmies pieturā. Tas bija aptuveni tā ''Ah es jau visiem saku, ka tu esi brīvmākslinieks, ej uz skolu kad gribi.'' Lai nu kā šoreiz es gribēju, tik mikriņi nestājās, bet es priecīgs.
Vel man ļoti sagribējās uzzināt, kas notiks ar ūdens, ja to kā garu krītošu stabu laidīs cauri pretestības slāņiem.
Doma par sevis motivēšanu.
Laiks, ko es šeit pavadīšu nav atkarīgs no tā vai es skatīšos pulkstenī.
Dziesma. Ja šo grasos īstenot tad man būs nepieciešama MC Dukša palīdzība.
Tad izdomāju gangstersēņu repa dziesmu: Kāds man visu laiku seko; kāds iet bekot... Pārējo atstāšu sev. Ja tagad būtu 90. es iespējamas būtu pop zvaigzne.
Es atklāju vel vienu savu iedvesmas avotu - no Futuramas tas krabj vīrs, tik īpaši viņa ķermenis.
Pieturā sēžot atkal jau sanāca runāt ar blakus esošiem cilvēkiem, tā ir noticis tikai pēdējajā laikā. Šķiet pārmaiņas notiek ar saskaitāmām sekām. Tai dienā man mikriņā paldies pateica 6 cilvēki. 5 pamanījās pajautāt padomu par to, kā būt priecīgam. Vel varētu skaitīt reizes cik bieži man prasa kāpēc es smaidu.
Jauns vārds no manis šļāpst - prieka izraisītas slāpes. Un jauns no Uģa Zemietis - cilvēks kas dzīvo uz Zemes.
Šeit mani pieraksti beidzās, bet dzīvot tomēr es turpināju un pastaigājos pa Vecrīgas pasakainajām ielām, esmu tur staigājies daudz, jo daudz, bet tik un tā neapnīk. Un vienmēr var pamanīties atrast vietu, kur nav nācies pabūt vai sen jau aizmirsta.
Ārā ir tik patīkama saulīte, bet tā jau ir cita dienu ar citu stāstu.

sapnis par šodienu

Tas sākās manā gultā pamostoties un ieraugot zilas debesis ar zeltainiem saules stariem laužoties cauri vīrakas radītajiem dūmiem, vel vakardienas. Izripoju kails no gultas un nokrītu zemē un pastaipos. Patīkami silta istaba.
Te pēkšņi atceros, ka šodien būs ekskursija un laiks sagatavoties ir tieši tik daudz cik vajag. Tāpēc neiespringstu un iedzeru rīta kafiju. Vilcienā satieku savus visforšākos kursa biedrus un sāku izplatīt smaidu. Man patīk mūsu laborante, jau pirmajā tikšanās reizē patika. Ekskursijā bija tik ļoti forši, un tik ļoti jauki un tik ļoti jautri un vel tik ļoti noderīgi. Ballīte neapstājās.
UN tad es vienā brīdī viens gāju un skaļi dziedāju - Mēs esam un būsim tie labākie un... (kas ir tur tālāk par tekstu? nespēju atcerēties) Sen nebiju dzirdējis šo dziesmu.
Tad nu devos mājās ar nelielu(nekādu) uztraukumu. Jo gaidīju viesi, meiteni no vilciena. Tā nu viņa zina tagad milzīgu manas dzīves posmu un pāris manas spontānās aizraušanās. Sajūta ka radīju traka nedaudz šizofrēniska cilvēka priekšstatu. Mums uzkodās bija liela kāpost galva tad vel māte atnesa kāpostu karbonādes. ņam. un vel burkāni, kuri tika piesaistīti ar pozitīvām vibrācijām. Un pēc tam bija awesome pastaiga pa laternu apgaismotām tumšām ielām un mašīnu saceltām ūdens lāsīšu mirguļojošām migliņām.
Tumsa ir skaista. Aiz istabas loga jau otro dienu valda tumsa. Patīkami.

Nokalusies vel kādu Eels dziesmu!.

Pēdējā maltīte

Es nepadevos kārdinājumam šovakar izbalēties, lai gan devos mājās caur diviem bāriem. Ierados mājās, padalījos ar prieku un sāku gatavot. Nūdeles ķīniešu restorānu gaumē. (atausa saruna no vakardienas prātā par veģetārismu, kā garīgu uzplaukumu) Biju nolēmis visai ģimenei sagādāt garšīgu prieku. Tāpēc nolēmu improvizēti mēģināt noķert NĶRG garšu. Un pēc paša garšas sajūtām bija ļoti tuvu un pat likās ka ir labāk. Atsauksmes no citiem bija pozitīvas, gatavošu vel.

Tagad tā kā man mainījās klausāmā mūzika un iestājās Eels ēra. Tad tev jānoklausās dziesma par laimīgu dienu, kura tev vel tikai būs. Your Lucky Day In Hell -http://www.youtube.com/watch?v=V1ED9ky-ojQ

Saule silda miesu

Vakar nomainoties tikai vienam dzīves aspektam būtu nokļuvis ballītē, bet mājās arī nebija sliktāk. No rīta pamodos, žiperīgi pacēlos sēdus un sapratu ka viss joprojām ir tik smags, kā aizmiegot un tādēļ paliku pagulēt vel.
Kad devos ārā uzvilku kediņas, bet paejot kādus 200 metrus sapratu, ka viņās kājas paliks slapjas un devos atpakaļ lai uzvilktu ko citu pie reizes paņēmu arī kameru jo gribējās nofilmēt kādu dzīvnieku, tik tādiem mērķiem nesanāks izmantot. Jo kā redz DAžreiz tā vien šķiet ka mikriņi nenāk vienīgi tad, kad es steigā. Sēžu pieturā un gaidu, garām pabrauc mikriņi ar uzrakstiem Vietu nav, dažos cilvēki kā siļķes saspistas traukā, citā tik sēdvietas aizņemtas. Bet mans mikriņš nenāk. Priekšā toties dzeltan lapaini koki spīd. Sieviete man blakus arī jau kavē savu tikšanos ar notāru un sūdzas par to kā valsts apkalpo savus pilsoņus, es mierinu ka tā tas nekas un vismaz skaistas zilas debesis augšā. Viņa padevās gaidīt Rīgas mikriņu, pārgāja pāri ielai un uzreiz iekāpa mikriņā, kurš devās māju virzienā. Es vel paliku gaidīt, bet zinot arī to ka Zoo dārzs arī būs nokavēts, Bet ir taču skaista diena un saulīt tieši uzspīd uz priekša esošajiem dzeltanajiem kokiem, kas iemirdzas kā apzeltīts. Mikriņā divas dāmas tik aktīvi un interesanti runā, par skaistum lietām. Klausos un smaidu. Šodien man tad vairs tikai divas lietas ieplānotas, jāiet pafilmēt kaut kas.

$?%)

4/50 bija lieliska diena. Un tagad jūtos mierīgs.rīgs. mier'mie`mie`mie`niere

šodien būs stāsts, esmu to ieplānojis kā that made my day stāstu, kurā centos radīt smaidu.

Tas viss sākās Rīgas centrālajā vilcienu stacijā, kad domīgi staigāju pa peronu. Tad sajutu aukstuma dvesmu un klusi sev pateicu - Kāp iekšā, vilciens jau 2 minūtes kā stāv. Klausīju padomu un kāpu iekšā, tikmēr izdomāju spēles noteikumus. Vilciens bija pustukšs. Devos cauri meklējot cilvēkus ar kuriem neveikli saskatīties, lai tie justos priecīgi par to ka viņiem kāds uzsmaida. Pēdējajā vagonā ieraudzīju sievieti, kurai rokās bija riekstiņ paciņa un Rīgas Laiks. Es atminējos ka man taču arī ir RL somā un rokā brūkleņu jogurts un otrā mazie burkāniņi. Te var sanākt prieks - viņš nodomāja. Sēdās nost un metās dejā tad saskatījās, es padevos(nu labi labi es zaudēju, Spēle es tevi ienīstu!!!, lai gan tomēr tev arī navnevainas ir par ko parunāt vismaz), taču tikai vienā cīņā bet ne visā karā. Es izvilku savu Rīgas laiku un sāku lasāt, taču ātri vien atskārtu, ka notikušo vajadzētu pierakstīt, citādi aizmirsīšu. izvilku blociņu un sāku pamatoti radīt iespaidu ka rakstu par viņu, Vienīgās skaņās apkārt ir sinhrona paciņu čaboņa un kodienu klaboņa. Stāsts progresā ar ūdens pudeli un fonā mazu tauriņu aizplanējam. Viņas riekstiņi, izskatījās nejēgā garšīgi, tāpēc nolēmu ka jāpajautā kas tie par riekstiņiem. Tad apdomājot kā tas varētu izskatīties sapratu ka ja es pieklājības pēc sākšu jautāt ar jautājumu vai nevar uzdot vienu jautājumu, būšu šo jautājumu jau iztērējis, tāpēc nolēmu, ka prasīšu vai nevar trīs jautājumus uzdot. Un tā arī darīju. Apsēdos viņai pretī un prasīju:
Vai nevar Jums uzdot trīs jautājumus?
Var, bet tikai 3!
Tātad kas tie ir par riekstiņiem, ko ēdat?
Studentu mikslis.
Skaidrs un vai tu gadījumā neesi veģetārieti?
hmmm emmm esmu.
Pateicu vel paldies un devos uz durvju pusi, atstājot vairāk jautājumus aiz sevis nekā uzdevu, un cilvēku, kurš vel kādu laiku būs nelielā neizpratnē par to kas notika, toties palika ar smaidu sejā, kas ir galvenais, kāpēc to darīju.

Prieka lēkme

Vai tev ir bijis tā ka viss ķermenis trīs no tā ka esi laimīgs. Gribas darīt, mīlēt, lekt, krist, kliegt. Viss apkārt ir tik skaists un patīkams, ka nezini kur likties. Sajūta itkā kāda brīnumaina narkotika būtu pārņēmusi tavu prātu, tik apziņa ir skaidra.
Es vēroju savu atspulgu logā un centos pārstāt smaidīt, bet no tā tas tik uzņēma spēku, es centos sev melot ar lūpām, bet acis tam nepakļāvās. Brīžiem palika bail no tāda prieka, cilvēki apkārt pieraduši valkāt skumjas sejas, ar nogurumu acīs no sāpēm ko viņi ķer, un vai es ar savu prieku neizlēkšu no viņu pasaules laukā, vai mani neatstums. Kas gan to zina, bet man taču ir iespēja riskēt - to izdzīvot. Vai es maz spētu ko sabojāt? Vai ir jēga nemēģināt? Kas gan to man var aizliegt? Vai kāds ir spējīgs atņemt mana paša smaidu.
Bet ja nu tas nepaliek tikai manī, bet izplatās pasaulē kā vējš izplata gaisu. Vai tas spētu maigi skart skumju apsārtušu vaigu, vai varbūt nopostītu pilsētas līdz ar zemi, kā spēcīga tropu vētra? Ko tad?

Motivācija

Man pirms brīža izteica patiku lasīt manis rakstīto, kas noved pie apziņas, ka es taču nekad neesmu neko pratis uzrakstīt, nekad nav šķitis ka spēju izteikt savas domas, taču kaut kas mainījās un kļuva tiešām savādāk, jo sapratu, ka agrāk vienmēr kaut ko rakstot skolas vajadzībām vai līdzīgām situācijām nekad nespēju izdomāt, ko pie zaļa kaķa viņi no manis grib. Nesaprotot ko no manis grib es sāku ar izslēgšanas metodi un šķiet par daudz biju izslēdzis. Es atminos, kā rakstot kādu darbu, es pavadīju daudz laika pārdomājot teikumus, jo katrs šķita cenzējams. Jo es apkārt nedzirdēju domas,kas nāk manā prātā, cilvēki par tām nerunāja, tāpēc šķita ka tās nav pareizas.
Man griežas galva. Uzrakstīšu pāris epifānijas. @ 4/50

Sava diena

3/50 man gribējās būt vienam, bet sapratu ka tā nebūs. Nebūs, jo šķiet ka cilvēki pēkšņi apjautuši manu eksistenci un metas virsū ar vel lielāku spēku un īstenībā kāpēc ne. Jau no rīta dzīvam pamostoties un pasakot paldies, man kaķis apgūlās uz manām varenajām vīrieša krūtīm. Es apdomāju ko gan šodien sev varu dot. Sāku ar kafiju un roltonu šķīvi, bet ko tad man vairāk vaig.
Iesāku grāmatu par Kibernētiku, pazīmēju ar jaunajiem zīmuļiem un izdevos rudenīgā pastaigā pa tuvējajām reti apmeklētajām ieliņām un meža brikšņiem. Vienā brīdī apstājos jo nevarēju izlemt vai palikt uz Varavīksnes vai iet pa Saules ielu. Atgriežoties mājās iesvilināju vīrakas kociņu un uz liku pēdējajā laikā iecienīto klasisko mūziku, kaķa priekam, jo šķiet tiešām viņa klausās. Sarunāju tējas dzeršanas dienu ar meiteni no vilciena un apsolījos palīdzēt citam cilvēkam. Mātei pateicu ka 5.dienā taisīšu vakariņas visai ģimenei, to nebūšu darījis jau gadiem.
Pavadīju pus stundiņu ārā sekojot kaķim pa pēdām, tas ir tik skaisti, kā viņa spēj tik mierīgi tupēt, lai pēc mirkļa paskrietu, pabakstītu ar ķepu lapiņu vai aši uzrāptos kokā un tad lēnīgi, uzmanīgi mēģinātu norāpties.
Man nedēļas sākumā kāds teica, ka viņš ir tieši tāds pats mājās kā ārpus tās. Man bija grūti iedomāties kā tas ir, jo jūtos citādāks pat dažādās dzīvokļa istabās. Lai nu kā turpmāk centīšos kļūt vairāk es, apzināti neapspiežot savas izpausmes.
Caur spilgti dzeltenajām kļavas lapām izdomāju, ka vel tomēr gribas aizbraukt uz dzīvniek dārzu. Tad nu 5. dienā došos un skatīšu ar bijušo klases biedreni.

Pašlaik esmu iededzis otro vīrakas kociņu, fonā Rufusa Wainwrighta mūzika, malkoju matē un grasos pēc punkta pastudēt ūdeni(punkts)

Beigās

Nav svarīgi cik dienas ir nodzīvotas, bet cik dzīves ir dienās.

Dzīvokļa remonts un vilciens

2/50 rītā uzņēmu prieka enerģiju, lai gan ķermenis šķita pārguris un nedaudz vel padejoju. Tad devos uz remontējamo dzīvokli. Daudz fiziskā nebiju spējīgs paveikt, toties ar mūzikas un vīrakas palīdzību uzņēmu dzīvokļa iespējamās auras. Iztēlē tas viss ir tik skaisti, ka vajadzīga vien rīcība. Paņēmu līdzi 3 grāmatas, vienu jau esmu paredzējis kā dāvanu, pārējās 2 savam prieka. Devos mājās. Pēc garā ceļa autobusā. Stacijā ieēdu pelmeņus, šoreiz tie garšoja krietni labāk kā parasti. Vilcienā apsēdies nolēmu ka jāpalasa RīgasLaiks. Izlasīju rakstu un tad nedaudz iesnaudos. Blakus rindā nākošajā ailē pretī sēdēja meitene, kuras vārdu šķita ka zinu. Gribēju parunāt, bet jutos pārguris. Kad pamodos sapratu, ka esmu jau aizbraucis pieturu par tālu. Pie vilciena izejas stāvot, šī meitene 3 reiz ļoti smaidīgi atskatījās.
Nolēmu ka atradīšu viņu un pateikšu ha, tagad šķiet plānojam iet iedzert tēju. Lai nu kā izkāpjot no vilciena izlēmu iet pa garāko ceļu un apskatīt vietas kuras esmu ja daudz kārt redzējis. Sava burvība tām ir, tik nedaudz skumji skatīties uz cilvēkiem.
Mājās esot es nesteidzos neko darīt, miers ir tik patīkama sajūta, palūdzu mātei lai uztaisīt tējiņu un devos pie miera.

Dzīvokļa ballīte

1/50 vakars beidzās ar dzīvokļa ballīti. Smaidīgi cilvēki un dejas līdz gaismai. Elpot ir skaisti. Un nu jau vairāk cilvēki zina par pēdējajām 50 dienām. Vel grūti pateikt vai attieksme pret mani ir mainījusies tik citu cilvēku prātos vai mans prāts maina attieksmi pret citiem. Katrā ziņā viss iet uz pozitīvo pusi.
No rīta pamodos ar smaidu sejā un pateicos par to ka esmu dzīvs un varu būt tur kur esmu.

1. no 50.

ES:Kā es nodzīvotu pēdējās 50 dzīves dienas?
ES:Nezinu, sākšu rīt un paskatīšos.
ES:50 un viss.
ES:50 un mūžību.

Pirmā diena.
Es pamodos no modinātāja skaņām, cik mēnešus jau tas man nebija izdevies. Un uzreiz pirmie dienas vārdi: Paldies, paldies, paldies, ka esmu vel dzīvs. Pats uztaisīju baltas kafijas trauku un devos sakravāt somu. Dodoties prom uz skolu apskāvu māti, sen tā nebiju darījis, pat īsti neatceros vai esmu. Ārā izejot sāk snigt, gandrīz kā vakar biju paredzējis, ka pamostoties būs jau balta pasaule. Man gan arī likās ka sniegam pārklājot zemi, es lēnām pamodos. Mikriņš bija tik pustukšs un iekšā bija patīkami silts, skatoties pa logu pārņēma Ziemassvētku smaržas un garšas. Laboratorijā pirmo reizi šajā semestrī ieraudzīju laboranti un sarunāju kad rakstīšu parādus. Pārlasīju un atbildēju uz pēdējās laika e-pastu kaudzēm. Prieks ka tas ir izdarīts.
Ārā saule silda sasnigušo sniegu un man rodas vēlēšanās papriecāties. Pēc tam, kā saulē apžilbis godīgs pilsonis devos uz staciju, bruņojies tikai ar plašu smaidu un labām manierēm. Cilvēki organizēti ar drūmām sejām šķērso ielas, dodamies uz savām ikdienišķajām darīšanām, kaut viņi uztvertu manu smaidu. Rīga atkal ir pieveikta un lai gan atkal mācībām veltīju tik 5 minūtes, tās vismaz bija vērtīgas minūtes. Vilcienā smaidīju un jutos ērti ērti. Cilvēkiem vismaz bija par ko parunāt, jo es prieku neturēju sevī. Mājās iesnaudos uz hipnozi un domu lidojumā izveidoju sarakstu ar paveicamajām lietām 50. pēdējo dienu laikā un ko atstāt vel pēc tam.
Palutināšu sevi ar kādu našķi, jogu un vīraku. Šī ir mana diena un dzīve jāsāk ar sevi. Mans prieks ir mana dzīve un tie augs ar katru dienu. Kaķis pamodās, atnāca samīļoja mani un beigās apgūlās blakus.