Pēdējās pāris dienas ir bijušas pilnas ar daudz dažādiem cilvēkiem, vīniem un zaļumiem, emocijām, pārdomām un dziļām elpām. Es īsti neizprotu kā, vai es pats uzprasos vai pagātnē atstātās darbības un emocijas turpina piesaistīt jaunus un sen neredzētus cilvēkus.
Dažbrīd sajūta, ka viņi jūt ko es jūtu tāpēc tuvojas un ņem sev arī to pašu. Sarunas ievirzās filozofiskās atziņās, varbūt tas ir, jo apkārtējie noveco un sāk domāt par to, ko pirmstam nebija redzējuši, dzīvojot nemirstīgā dzīvi. Lai gan tās ir sarunas par to kas man tīk, tomēr ir sajūta, ka esmu vienatnē šiem jautājumiem gājis cauri jau endless reizes un manis atrastās atbildes, šķiet citiem varētu būt depresīvas. Man tās šķiet patiesas loģiskas un patiesam nevaidzētu būt sliktam vai labam, tā ir.
Man nedaudz nomāc tikai sajūta, ka manas atbildes var nomākt citus, man nešķiet ka vairums tām ir gatavs noticēt un ja arī noticētu sekas tam ir ļoti neprognozējamas, saskatu vairāk negatīvu scenāriju nekā pozitīvu. Un atkal šķiet, ka varbūt vienkārši vaidzēja ļauties pasaulei, neuzdodot jautājumus kāpēc? Neteikšu ka ir nereāli atgriezties tajā sākotnējajā stadijā, bet tas prasītu milzum daudz spēku lai pārliecinātu, prātu pārstāt ticēt fundamentālām lietām, saprotu kāpēc reliģioziem cilvēkiem ir grūti pārstāt ticēt.
Man ir nepiecciešams kas jauns, kas vairāk. Šķiet jaunais kas nāk vairs nespēj mani pārsteigt, izbrīnīt un radīt tādu interesi, kādu es vēlētos. Nesaku ka man tas nepatīk, bet tā dzirksts kas bija agrāk pazūd.
Cilvēki šķiet tik primitīvi, neinteresanti, brīziem pat ļauni. Vakar apciemojot Zoodārzu sajūta, ka cilvēkos ir kas cilvēcisks uz pāris stundām šķita pazūdam. Tas kā vecāki ar bērniem staigā, skatās, smejas, ko runā šķita pretīgi. Tā apbrīna par dzīvību, šķiet pārvērsta jokā. Gribējās Šiem cilvēkiem aplikt pašiem aplikt žogu un ļaut pastītīs citiem tādiem pašiem no malas. Humors ir nav slikta lieta, bet kā tas tiek izrādīts šķiet ļauni. Viens cilvēkam tuvs primāts krātiņā sēdēja ar savām ļoti cilvēciskajām acīm un ļoti dziļo un skumjo skatienu, Parņēm sajūta ka viņš uz šiem cilvēkiem skatās, tā itkā nevis viņš būtu iesprostos, bet tie kas uz viņu skatās no otrpuses. Un bieži pārņem sajūta, ka tā arī ir, Tā brībība par kuru tik daudzi cīnās šķiet tukša ierobežota. Mēs paši sevi ierobežojam žogos, kas svešo, savādāko izstumj nīst. Tā nav brīvība.
Man gribas atgūt ticību. Gribas atmest visu un doties atrast tos no mums, kas brīvi palīdzētu svešiniekam uz ceļā. Ceļā ko viens nekādi nevarētu, paļaujoties tikai uz to ka tāda cilvēcība tomēr pastāv. Iet tik tālu cik tā atļauj, pārstājot tikai tad, kad taj noticēts. Ja tās pietrūktu, tad šajā ceļā uz mērķi arī paliktu, tumsā vienatnē to tā arī nesasniedzis. Ar pēdējo apziņu, ka cilvēce tam vel nav gatava un varbūt arī nekad nebūs. Cilvēki tik daudz reiķinās ar draudzībām, man gribētos ticēt, ka tā var izpasties tāpat kā pret tuvākajiem, arī pret nekad nesatiktu cilvēku svešinieku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru