Vai tev ir bijis tā ka viss ķermenis trīs no tā ka esi laimīgs. Gribas darīt, mīlēt, lekt, krist, kliegt. Viss apkārt ir tik skaists un patīkams, ka nezini kur likties. Sajūta itkā kāda brīnumaina narkotika būtu pārņēmusi tavu prātu, tik apziņa ir skaidra.
Es vēroju savu atspulgu logā un centos pārstāt smaidīt, bet no tā tas tik uzņēma spēku, es centos sev melot ar lūpām, bet acis tam nepakļāvās. Brīžiem palika bail no tāda prieka, cilvēki apkārt pieraduši valkāt skumjas sejas, ar nogurumu acīs no sāpēm ko viņi ķer, un vai es ar savu prieku neizlēkšu no viņu pasaules laukā, vai mani neatstums. Kas gan to zina, bet man taču ir iespēja riskēt - to izdzīvot. Vai es maz spētu ko sabojāt? Vai ir jēga nemēģināt? Kas gan to man var aizliegt? Vai kāds ir spējīgs atņemt mana paša smaidu.
Bet ja nu tas nepaliek tikai manī, bet izplatās pasaulē kā vējš izplata gaisu. Vai tas spētu maigi skart skumju apsārtušu vaigu, vai varbūt nopostītu pilsētas līdz ar zemi, kā spēcīga tropu vētra? Ko tad?
man sis liekas varenbriniskigi.
AtbildētDzēst