atmiņas par beigām

Nolēmu paklaiņot pa atmiņām, mēģinot atrast kādus pagrieziena punktus manā prātā, kas šķiet ir mainījušas manu uztveri. Un tā es nonācu līdz sen seniem laikiem, par kuriem man ir maz nojausmas, bet atceros sevi reizi pa reizei vakaros jau esot gultā domājot, par to kas notiek pēc nāves, reizēm arī apraudājos. Zināju, ka cilvēku ieliek zārkā, tādu kā aizmigušu tik uz mūžību, un ierok zemē, kur to vēlāk saēd tārpi, līdz paliek tikai skelets. Es nezināju un nesapratu, kas notiek ar apziņu. Vai tā nojauš, ka tās ķermeni apēd vai viņai tas nesāp. Vai viņa vispār vel ir, un ja nav, tad kur paliek viss, ko es esmu domājis. Kā tas viss var tik vienkārši beigties. Un kopš tiem laikiem meklēju atbildes, kas radīja vel vairāk jautājumus un tā nu es tagad jūtos daļējā saprašanā par to kas notiek, jo ir saradušās tik daudz vairāk lietas, kuras es gribu un cenšos saprast, bet visu nepaspēt.