1. no 50.

ES:Kā es nodzīvotu pēdējās 50 dzīves dienas?
ES:Nezinu, sākšu rīt un paskatīšos.
ES:50 un viss.
ES:50 un mūžību.

Pirmā diena.
Es pamodos no modinātāja skaņām, cik mēnešus jau tas man nebija izdevies. Un uzreiz pirmie dienas vārdi: Paldies, paldies, paldies, ka esmu vel dzīvs. Pats uztaisīju baltas kafijas trauku un devos sakravāt somu. Dodoties prom uz skolu apskāvu māti, sen tā nebiju darījis, pat īsti neatceros vai esmu. Ārā izejot sāk snigt, gandrīz kā vakar biju paredzējis, ka pamostoties būs jau balta pasaule. Man gan arī likās ka sniegam pārklājot zemi, es lēnām pamodos. Mikriņš bija tik pustukšs un iekšā bija patīkami silts, skatoties pa logu pārņēma Ziemassvētku smaržas un garšas. Laboratorijā pirmo reizi šajā semestrī ieraudzīju laboranti un sarunāju kad rakstīšu parādus. Pārlasīju un atbildēju uz pēdējās laika e-pastu kaudzēm. Prieks ka tas ir izdarīts.
Ārā saule silda sasnigušo sniegu un man rodas vēlēšanās papriecāties. Pēc tam, kā saulē apžilbis godīgs pilsonis devos uz staciju, bruņojies tikai ar plašu smaidu un labām manierēm. Cilvēki organizēti ar drūmām sejām šķērso ielas, dodamies uz savām ikdienišķajām darīšanām, kaut viņi uztvertu manu smaidu. Rīga atkal ir pieveikta un lai gan atkal mācībām veltīju tik 5 minūtes, tās vismaz bija vērtīgas minūtes. Vilcienā smaidīju un jutos ērti ērti. Cilvēkiem vismaz bija par ko parunāt, jo es prieku neturēju sevī. Mājās iesnaudos uz hipnozi un domu lidojumā izveidoju sarakstu ar paveicamajām lietām 50. pēdējo dienu laikā un ko atstāt vel pēc tam.
Palutināšu sevi ar kādu našķi, jogu un vīraku. Šī ir mana diena un dzīve jāsāk ar sevi. Mans prieks ir mana dzīve un tie augs ar katru dienu. Kaķis pamodās, atnāca samīļoja mani un beigās apgūlās blakus.