Pamostos apņēmības un noguruma pilns un nolemju pagulēt vel un doties tikai uz otro lekciju. Pirms ceļa nolemju, ka ņemšu pie rokas pildspalvu un pierakstīšu domas, lai labāk atcerētos.
Sākotnēji centos pārveidot matemātikas pieraksta formas pār vieglāk uztveramām formām, šķiet, ka tas varētu būt noderīgi.
Tad man radās doma par pasniedzēju cīņām, lai noskaidrotu labākos un parādītu citiem kur tiekties, citādi šķiet ka daudzi pasniedzēji nemēģina uzlabot savas spējas.
3. pierakstāmā lieta bija komentārs no mātes kolēģa, ar kuru satikāmies pieturā. Tas bija aptuveni tā ''Ah es jau visiem saku, ka tu esi brīvmākslinieks, ej uz skolu kad gribi.'' Lai nu kā šoreiz es gribēju, tik mikriņi nestājās, bet es priecīgs.
Vel man ļoti sagribējās uzzināt, kas notiks ar ūdens, ja to kā garu krītošu stabu laidīs cauri pretestības slāņiem.
Doma par sevis motivēšanu.
Laiks, ko es šeit pavadīšu nav atkarīgs no tā vai es skatīšos pulkstenī.
Dziesma. Ja šo grasos īstenot tad man būs nepieciešama MC Dukša palīdzība.
Tad izdomāju gangstersēņu repa dziesmu: Kāds man visu laiku seko; kāds iet bekot... Pārējo atstāšu sev. Ja tagad būtu 90. es iespējamas būtu pop zvaigzne.
Es atklāju vel vienu savu iedvesmas avotu - no Futuramas tas krabj vīrs, tik īpaši viņa ķermenis.
Pieturā sēžot atkal jau sanāca runāt ar blakus esošiem cilvēkiem, tā ir noticis tikai pēdējajā laikā. Šķiet pārmaiņas notiek ar saskaitāmām sekām. Tai dienā man mikriņā paldies pateica 6 cilvēki. 5 pamanījās pajautāt padomu par to, kā būt priecīgam. Vel varētu skaitīt reizes cik bieži man prasa kāpēc es smaidu.
Jauns vārds no manis šļāpst - prieka izraisītas slāpes. Un jauns no Uģa Zemietis - cilvēks kas dzīvo uz Zemes.
Šeit mani pieraksti beidzās, bet dzīvot tomēr es turpināju un pastaigājos pa Vecrīgas pasakainajām ielām, esmu tur staigājies daudz, jo daudz, bet tik un tā neapnīk. Un vienmēr var pamanīties atrast vietu, kur nav nācies pabūt vai sen jau aizmirsta.
Ārā ir tik patīkama saulīte, bet tā jau ir cita dienu ar citu stāstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru